2. P. Šmits no P. Dankas Raunā.

Karstā dienvidus laikā viens saimnieks aizgājis uz piedarbu gulēt. Kā sapinīs, kā pusnomodā viņš redzējis, ka viena meitenīte sarkanās drēbītēs kāpj no rijas augšas zemē, danāk pie šā, un sāk šo žņaugt. Saimnieks gribējis to projām dzīt, bet nespējis nevienu locekli kustināt. Beidzot ar lielām mokām pakustinājis kreisās kājas mazo pirkstiņu un tad meitenīte likusi šo mierā. Saimnieks nu prasījis, kas šī tāda esot, tad viņa sacījusi, ka šī esot nomušīts meitas bērns. Saimnieks atkal prasījis, kādēļ šī žņaudzot cilvēkus. Meitene atbildējusi, ka uz parītam būšot pērkons, tas šo nosperšot, tad šai būšot miers un šī vairs nevienam neaiztikšot. To izstāstījusi viņa pazudusi. Trešā dienā arī patiešām bijis pērkons, kas iespēris rijā, un no tā laika lietuvēns vair piedarbā neesot manīts.