Pie dažādām tautām visā pasaulē ir sastopami tādi uzskati, ka cilvēkam pēc nāves sava manta ir jāatstāj virs zemes. Ja nu viņš savu naudu aprok zemē, jeb kaut kā mānīdamies, ir paņēmis to sev kapā līdz, tad šī apslēptā manta nonāk ļaunu garu aisardzībā (Frazer, The Golden Bough, 1930; XI, 65). Zem kristīgās ticības ietekmes šo ļauno garu darbība tiek pārnesta uz velniem, kas nu dažreiz piespiež arī pašu vainīgo mironi sargāt savu aprakto naudu. Lai arī latviešu teikās ne katrreiz velni un veļi tiek daudzināti par šādas naudas sargātājiem, tomēr nav tur drošu liecību, ka viņu vietā darbotos arī ēni. Šie sargi parādās nereti suņu, vilku, lāču, kaķu, āžu, vēršu, čūsku un citu kustoņu izskatā, par kādiem parādās arī velni.

Apraktu naudu teikas daudzina parasti pilskalnos, mūŗu drupās, visādos kalniņos, purvos, ezeros un upēs, pie kam pati nauda atrodas kādā kastē, zārkā, mucā, podā jeb citā kādā traukā. Ļoti daudz vietās teikas daudzina zviedru kaŗalaikā apraktu zviedru naudu. Uz naudas kastes jeb mucas neretis guļ liels melns suns, kaķis jeb čūska, kas tomēr neuzbrūk tādam mantas meklētājam, kam tā ir novēlēta.

Apraktā nauda paceļas virs zemes «žāvēties» vai «kaltēties» vai nu katru gadu Jāņa naktī, vai ik pēc septiņiem gadiem, vai arī tik pēc simtu gadiem. Tad viņa parādās par degošām oglēm ar uguni. Šās naudas uguns atradējs bieži vien nezina, ka tā ir nauda, uzliek ogli uz pīpes jeb arī nosviež to zemē, un tikai vēlāk atrod, ka ogles vietā ir nauda.

Vietu, kur nauda ir aprakta, var atrast gan ar «melnās grāmatas», gan ar papardes zieda, gan ar čūsku ķēniņa «kroņa» palīdzību. Naudas racējs nedrīkst ne atpakaļis skatīties, ne runāt, ne smieties, ne arī pārtraukt jau iesākto rakšanas darbu. Racēju parasti traucē kāds suns, vilks, lācis, āzis, vērsis jeb citi kustoņi. Viņam brauc virsū kāds kungs lepnā karītē, piejāj kāds jātnieks jeb pienāk kāds ceļa gājējs un grib to pamudināt uz runāšanu. Dažreiz uznāk arī bargs pērkons ar vētru un lielu lietu. Racējam tiek rādīti arī visādi joki, lai viņš sāktu smieties. Bieži vien ir vajadzīgs ziedot naudas sargam kādu kustoni, nereti arī kāda cilvēka dzīvību. Dažreiz tiek prasīts kāds dzīvnieks, bet prasītājs domā cilvēku, kas tad pēc naudas poda izcelšanas nomirst. Ja racējam nauda ir novēlēta un viņš pacietīgi iztura visus kārdinājumus, tad viņš beidzot tomēr iegūst aprakto naudu. Dažreiz izraktā nauda atnes racējam tikai nelaimi, sevišķi, ja viņš kādu daļu neatdod baznīcai jeb nabagiem. Ja šās naudas dēļ izceļas strīdi, tad tā dažreiz pazūd jeb pārvēršās par koka lapām jeb par smiltim.

Līdzīgi māņi ir sastopami visā Eiropā un nav jādomā, ka tie būtu tikai latviešu jeb seno baltu ticējumi. (Handworterbuch des deutschen Aberglaubens, VII, 1002-1015. M. Zabyļin, Russkij narod, 43g-440). Lai arī šiem māņiem ir starptautisks raksturs, tas tomēr nenozīmē, ka arī visas šīs teikas būtu aizņemtas un latviešu stāstītāji no savas puses neko nebūtu izdomājuši.