1. J. Bankins «Šis un tas» I, 1872, 39.

Reizu dzīvoja bagāts vīrs, kam bija seši bērni un labi daudz mantas. Šis bija nodomājis savu naudu neatstāt sievai un hērniem, bet to ierakt zemē. Viņš pēc kāda laika paliek slims; tad divi vanderzeļļi ienāk tur vakarā un lūdzas naktsmāju. Saimniece tos labprāt uzņem, dod ēst, pataisa vietu siena šķūnī un stellē šo tur gulētu. Viens vanderzellis tūliņ apguļas, bet otrs vēl paliek nomodā. Tas, pa duru šķirbu paskatījies, ierauga vīru nākam, tuvāki apskatījis, redz: pats slimais saimnieks. Viņš svārku stūri piebēris ar naudu, nes uz bedri, ko netālu no šķūņa izracis, tur ieber un tad aiziet. Vanderzellis pa tam aiziet pie bedres, piegrābas pillu sauju naudas un iet atkal šķūnī. Neilgi pēc tam saimnieks atnes otru klēpi naudas uz bedri. Vanderzellis nogrāb vienu sauju. Nu saimnieks vēl nāk trešo reizu un ieber pēdīgo naudas klēpi bedrē; tad viņš pārvelk krustu pār bedri un nolād, sacīdams: « Guli nu mana naudiņa, kamēr tā pati roka, kas tevi tur ielikusi, atkal izņems!»

Vanderzeļļi rītā pieceļas un aiziet. Slimais saimnieks pēc trim dienām nomirst un atstāj sievu ar bērniem lielā trūkumā.

Pēc gada laika vanderzellis atkal tur ienāk, prasa saimniecei, kā tai iet un kā tai klājas. Viņa ir gluži bēdīga, stāsta šim, ka tai vīrs nomiris, naudu laikam apracis zemē - viņa labi zinājusi, ka tam naudas diezgan bijis - un šo atstājis lielā trūcībā. Vanderzellis grib tomēr viņu precēt. Šī papriekšu par to negrib ne dzirdēt; bet tiku tikām stīvējas, kamēr šie tura kāzas. Pēc kāzām vanderzellis stāsta sievai, ko tai naktī šķūnī redzējis un dzirdējis. Viņi nu abi iet uz kapsētu, izrok nomirušā saimnieka līķi, nogriež tam roku, aiziet tad pie naudas bedres, pārvelk ar to krustu pāri un izņem naudu. Nu tiem naudas un mantas diezgan un šie dzīvo itin brangi un pārtikuši.