3. A. Skara Austrums. 1894. g. nr. 2. LP, VII, I, 1113, 2.

Vecos laikos tēvs dažreiz ir bērniem neatstājis savu naudas krājumu, bet to kaut kādi noslēpis. Slēpdams, tas arvienu lietojis savus īpašus vārdus, kas naudu pazudinājuši uz visiem laikiem. Bet ja kāds šos vārdus dzirdējis un tos tad apslēptās naudas vietā skaitījis, tad nauda atkal iznākusi ārā un skaitītājs viņu varējis saņemt. Tā viens dēls, redzēdams, ka tēvam pēdējā stundiņa pienākusi un zinādams, ka tam arī labs naudas krājums, viņu sācis uzraudzīt. Tēvs iegājis rijā. Dēls tam klusinām sekojis un uzkāpis uz ārdiem. Tēvs ielīdis krāsnī un tur pelnos apracis naudu, pie kam sacījis šādus vārdus: «Tā rociņa, kas tevi ieliek, tā lai atkal izņem!» Nu bijis dēlam āķis rokā. Pēc tēva nāves viņš ievilcis līķi krāsnī, ar tā roku pakasījis pelnus un, redzi, naudas pods izvēlies no pelniem.