6. H. Skujiņa Smiltenē.

Dēls ar tēvu lāgā nesadzīvojuši. Tēvs bijis vecs un nespēcīgs. Dēls viņu visādi mozējis un nedevis ēst. Dēls bijis labs šņabja iemetājs un tēvs atkal paskops. Tēvam bijusi iekrāta nauda no jaunības dienām, to viņš dēlam nedevis un tādēļ arī cēlies vienmēr naids. Tēvs ilgi vārguļojis un nīcis, nevarējis nomirt. Dēls atkal gaidījis tēva nāvi, acis izplētis, bet tēvs kā nemiris, tā nemiris. Reiz tēvs aizgājis uz riju, dēls to pamanījis un klusītiņām piezadzies pie rijas lodziņa, lai varētu noskatīties, ko īsti tēvs rijā dara. Dēlam sen jau bijis prātā, ka tik priekš miršanas tēvs naudu nenoslēpj vai nenorok. Tādēļ arī viņš katru tēva soli uzmanījis. Patiešām, tēvs pašlaik' rijas krāsns bedrē iekasis naudas kulīti, noskaitījis tēvareizi un novēlējis: «Kā rociņa iekaš, tā rociņa lai arī izkaš.» Dēls, aiz rijas lodziņa stāvēdams, visu redzējis un dzirdējis. Kad tēvs iznācis no rijas, dēls paslēpies aiz rijas pakša un noskatījies, uz kurieni tas aiziet. Tēvs aizgājis uz māju. Dēls meties pa galvu, pa kaklu rijā un krāsns bedrē iekšā! Noskaitījis tēvareizi un novēlējumu, bet naudas nevarējis un nevarējis atrast. Drīz vien tēvs nomiris. Dēls paņēmis nomirušo tēvu uz muguras, aizstiepis uz riju, iesēdinājis krāsns bedrē un noskaitījis tēvareizi. Saņēmis tad nomirušā tēva roku savējā un vilcis ar to pa pelniem, sacīdāms: «Kā rociņa iekaš, tā rociņa lai izkaš.» Trešo reizi tēva roku pa pelniem velkot arī uzkasis apslēpto naudas kulīti.