7. P. Šmits no sava tēva-tēva Raunā.

Vienam sīkstam tēvam bīš viens pats dēls, bet tas tēvam tomēr nav paticis. Dēls gan bīš taupīgs saimnieks un labs darba vīrs, bet tēvs to turēš par šķītenīgu un negribēš tam savas man tas atstāt. Kad nu vecais palicis slims uz miršanu, tad viņš novaktēš, ka dēls iziet ārā, paņēmis savu naudas podu un aizgāš uz riju. Dēls arī vaktēš tēvu, aizmanījies tam žagšis priekšā un uzkāpis uz rijas ārdim. Tēvs ienācis rijā, izracis rijas krāsns priekšā bedri, ielicis tur savu naudas podu, apracis un nosacīš: Lei nu tā pati rocīna akar izrok, kas ierakusi!» Drīz vien slimais tēvs nomiris un nu dēls gāš uz riju naudas rakt. Racis racis, bet nevarēš naudas atrast. Pēdīgi dēls atminējies tēva novēlējumu, aiznesis mirušo tēvu uz riju un sācis rakņāt krāsns priekšu ar viņa roku. Tagad nemaz nebīš ilgi jārakņā, kad jau atradis aprakto naudas podu. Tēvs tur bīš sakrāš daudz naudas un dēls nu varēš dzīvāt visu mūžu kā bagāts vīrs.