Naudas apracējs grib pats izņemt savu naudu.

10. A. Silkalns no A. Cekula Jaun-Laice nes Cekulos.

Reiz senos laikos dzīvojis viens burvis, kam bijuši divi dēli. Dēli uzzinājuši, ka tēvam ir paprāva summa naudas, un šo naudu gribējuši kā nekā no tēva dabūt, bet nekā nevarējuši. Tēvs savu naudu vienmēr glabājis pie sevim. Redzēdams, ka paliek arvien nespēcīgāks un nevarīgāks, tēvs vis nenovēlējis savu naudu dēļiem, bet ierušinājis smiltīs uz krāsns augšas, teikdams: «Kuŗa roka liek, lai tā pati arī šo naudu ņem.» Viens dēls paslepeni noskatījies vietu, kur tēvs naudu nolicis. Drīz vien arī pēc tam vecais tēvs nomiris. Dēli nu sākuši meklēt naudu uz krāsns augšas, bet kā neatraduši, tā neatraduši. Beidzot vienam dēlam iešāvies prātā pēdējie tēva teiktie vārdi. Nu vilkuši tēvu no gultas ārā, pieslējuši pie krāsns, un ar nomirušā tēva roku jaukuši smiltis, kamēr kā par brīnumu pie aukstās, sastingušās rokas atradusies nauda, ko dēli ne par ko iepriekš nevarējuši atrast. Nu dēliem tikusi rokā nauda, pēc tam tie savu tēvu apbedījuši.