l. J. Bankins «Šis un tas» I, 1872, 40.

Bagāts vīrs jūtas, ka tam dienas iet uz beigām, un taisās uz miršanu. Tas dienā izrok bedri apakš ozola, kur savu naudu norakt. Viņa puisis to bija redzējis, ka saimnieks ap ozolu bija tūkstījies un gūbājies; tāpēc vakarā, kad citi bija aizgājuši gulētu, tas uzkāp ozolā. Riktīgi, ap pusnakti saimnieks nāk stenēdams ar smagu naudas kuli pie bedres un ieber tur; tad pārvelk krustu pāri un saka ar šiem vārdiem: «Guli nu mana naudiņa, kamēr deviņas vīra galvas pāri tiks dotas!» Puisis ozolā: «Ne deviņas vīra galvas, bet deviņas gaiļa galvas lai pietiek.» «Nē, deviņas vīra galvas,» saimnieks atsaka. Puisis vēl rupjāki: «Deviņas gaiļa galvas ir diezgan.» Saimnieks: «Lai nu paliek

deviņas vīra galvas!» Puisis ozolā vēl rupjāku balsi uzsauc: «Bet es saku, deviņas gaiļa galvas lai ir gan!» Šis tad palēni atbild: «Kā nu žēlīgs Dievs grib, lai tad paliek deviņas gaiļa galvas.» Pēc kādām dienām saimnieks nomirst. Puisis nu izteic šo lietu saimniecei; viņi abi sameklē deviņus gaiļus, aiznes uz to vietu, kur nauda aprakta, nogriež tiem galvas, izņem naudu, un no gaiļu gaļas iztaisa bēres, ar ko pašu saimnieku paglabāt.