5. Ķaliņu Jēkabs Ozolnieku Līčos, Kurz. Jkr. IV. LP, VII, I, 1137, 2.

Viens apracis savu naudu apakš ozola un teicis: «Lai tā paliek par deviņām cilvēku galvām!» Puisis, kas tobrīd bijis ozolā uzkāpis, saucis no augšienes : «Nē, lai paliek par deviņām cāļu galvām!» Bet vecis negribējis savu naudu atdot par deviņām cāļu galvām un tiepies uz cilvēku galvām; bet puisis atkal tiepies uz cāļu galvām. Beidzot vecais piekusis un teicis: «Nu, tad, Dieviņ, lai paliek, kā tu saki: lai paliek par deviņām cāļu galvām!» Tiklīdz vecis aizgājis, puisis nokāpis, atnesis deviņus cāļus, nokāvis un izracis veča ierakto naudu. (Gluži tāpat Umurgā: tikai tur cāļu galvu vietā strazdu galvas.)

P i e z ī m e. Arī Āronu Matīss Bērzaunē uzrakstījis teiku, kur tēvs prasījis 9 cilvēku galvas, bet apmierinājies ar dēla solītiem alkšņu mietiem. (LP, V, 1. piez.). P. Š.