6. H. Skujiņa no 73 g. v. Marijas Āboliņas Aumeisteŗos

Saimnieks bīš jau labi gados. Krietnu laicīnu jau nīcis un vārdzis, bet mirt vē nemiris. Svēdienas rītā saimnieks visus mājas cilvēkus aizstellēš uz baznīcu. Bet mājas puisis vis uz baznīcu negāš, viņč aizgāš uz pļavmāli un uzrausies lielā eglē. Ka nu visi bīši no mājas laukā, tā saimnieks ar inācis un gāš ar muldu uz pļavmāli. Pie lielās eglos saimnieks izbēris no muldas kapara naudu. Ta gāš akal uz māju un atnesis pilnu muldu sidraba naudas, izbēris pie egles un gāš pēc trešās muldas zelta naudas. Zelta naudu ar saimnieks izbēris pie egles un naudu aprausis ar kāju un ta sacīš tā: «Kas dos deviņu cilvēku galvas, tas naudu dabūs!» Puisis tupēš uz zara, visu redzēš un dzirdēš. Viņč kliedzis pretī: «Nē, deviņu cilvēku nē, deviņu brāļu!»

Saimnieks domāš, ka Dievīc ar šo runā un sacīš pretī: «Kungs, lei iet pēc Tava prāta!» Pēc tāda laicīna saimnieks nomiris. Nu puisis nopircis deviņus sivēnus, nokāvis un galvas aiznesis pie egles. Ka nu puisis visu deviņu sivēnu galvas uzlicis uz tās vietas, kur saimnieks naudu apkasis, ta nauda tūlī pati uznākusi augšā.