Naudas aprcējs prasa cilvēku dzīvību par naudu.

8. Andreis Vaskis Tukuma apkārtnē.

Viens vecītis bijis sakrājis veselu podu naudas. Kad vecītis juties slims un redzējis, ka jāmirst, aizgājis uz mežu izraudzīt vietu, kur noglabāt savu naudu. Tādu vietu viņš izraudzījis pie vienas egles, kur jau izracis bedri savam naudas podam. Vecītim bijis dēls, kas zinājis par tēva naudas podu, un slepeni sekojis viņam, lai redzētu, kur tas naudu noglabās. Dēls redzēdams, kas tēvs naudu grib aprakt zem egles, uzkāpis tai eglē un gaidījis to atnākot ar naudas podu. Vecītis atnācis un sācis noglabāt to podu, sacīdams: «Uz deviņām cilvēku galvām!» Dēls saucis no egles: «Ne jau, tētiņ - uz deviņām līdaku galvām! Vecītis tomēr murminājis: «Nē, uz cilvēku galvām!» Dēls saka: «Tad jau labāk uz līdaku galvām!» Vecītis nu bijis arī mierā: «Kad jau tu, Dieviņ, tā gribi; lai tā tad ir uz deviņām līdaku galvām!» Kad vecītis nomiris, dēls sameklējis deviņas līdaku galvas un naudu izracis.