Naudas apracējs prasa cilvēku dzīvību par naudu.

9. Skolnieks A. Jurķis Nīcā K. Lielozola kr.

Reiz kādās saimnieka mājās dzīvojis viens vecis, kas bijis diezgan bagāts. Bet reiz viņš palicis slims. Vienā svētdienā ļaudis gājuši baznīcā un saimnieka puisis redzējis, ka vecis grib ko darīt. Tāpēc viņš neviena neredzēts palicis mājā. Pēc necik ilga laika vecis pieceļas no gultas, paņem savu naudu, ieber podā un nes uz riju. Puisis atkal brītiņu nogaidījis un skrējis pakaļ. Puisis nogājis rijā un redz, ka vecis rijas istabiņā krāsns priekšā rok dumbērīti. Puisis nu uzlīdis uz istabiņu un skatījies, ko vecis darīs. Vecis, izracis dumbērīti, ieliek naudas podu iekšā, aizbeŗ bedri un saka: «Kas še noliks deviņas cilvēku galvas, tas to naudu varēs dabūt.» Puisis atkal, uz istabiņu gulēdāms saka: Nē, tur nevajaga nolikt deviņas cilvēku galvas, bet deviņas kāpostu galviņas.» Vecis domājis, ka tas ir tas sargs, kas viņam to naudu sargās, palicis arī ar mieru, ka tur vajaga nolikt deviņas kāpostu galviņas. Pēc tam vecis paņēmis lāpstu un to paglabājis turpat rijā un pats pārgājis mājā un licies gultā. Puisis visu noskatījies, nonācis no istabiņas, aizgājis dārzā un atnesis deviņas kāpostu galviņas, nolicis tās krāsns priekšā. Tad viņš paņēmis veča lāpstu un uzracis naudas podu. Nebijis ilgi, kad vecis nomiris, bet puisis ar veča naudu dzīvojis laimīgs.