Naudas apracējs prasa cilvēku dzīvību par naudu.

11. Teicēja E. Kreicberga Talsu apgabalā.

Dzīvojis reiz viens saimnieks, kas bijis ļoti, ļoti skops. Viņš nenovēlējis ne sev, ne savam dēlam laba kumosa. Saime mainījās gandrīz ik pāra mēnešu. Ceļniekam vai nabagam iedot maizi viņš nevarēja. Tādus vazaņķus un dienas zagļus ar suņiem no mājas izrīdīja. Skopi dzīvodams, viņš bija sakrājis krietnu podu naudas, bet neviens nezināja, kur viņš to glabā. Savu mirstamo stundu manīdāms, vecais saimnieks kļuva nemierīgs. Dēls, pamanījis tēva nemieru, izgājis pagalmā un uzkāpis kuplā liepā, lai redzētu, ko tēvs dara. Pēc brītiņa iznācis tēvs: vienā rokā lāpsta, otrā māla pods. Tēvs ilgi grozījies, skatījies, līdz beidzot piegājis pie liepas, kurā sēdējis dēls, un sācis rakt. Bedri izracis, ielicis tajā podu un aizracis ciet. Nomīdījis zemi un teicis : «Kas šo naudiņu grib izrakt, tam še jānoliek deviņas cilvēku dzīvības.» Dēls kokā sēžot to dzird un saka: «Pietiks ar deviņām cāļa dzīvībām.» Tēvs tomēr ilgi kaulējas un negrib atkāpties

no prasībām, bet beidzot arī saka: «Nu, ja tu, Dieviņ, tā gribi, tad lai iet arī par cāļu dzīvībām!» Tēvs iegājis istabā, licies gultā un arī vairs nav piecēlies. Dēls nokāvis deviņus cāļus zem liepas, kur bija noglabāta nauda, un izracis to, kļuva ļoti bagāts.