15. H. Skujiņa Smiltenē.

Reiz dzīvojis viens sīkstulis. Naudas viņam bijis daudz; bet nav mācējis to saskaitīt. Savu iekrāto naudu viņš skaitījis uz gultas deķa likdams.

Bijis sīkstulim arī dēls, jau labi gados. Dēls bijis precējies un bērnu vesels ducis. Grūti nācies dēlam tik lielam ēdēju baram maizīti nopelnīt, bet vecais tēvs nepalīdzējis. Gulējis vecis uz nāves cisām un manījis, ka šī pasaule būs jāatstāj. Pasaucis dēlu un teicis: «Man jau būs jāiet pie tēviem. Tu mani pavadi, lielas bēres netaisi,» un iedevis dēlam divpadsmit dalderus. Dēls saņēmis naudu, pateicies un aizgājis. Bet dēlam uznākušas šaubas, vai tik daudz vien tēvam naudas varējis būt. Ilgi par to domājis, bet skaidrībā nevarējis tikt. Visi jau sen gulējuši, bet dēls vaļējām acim raudzījies nakts tumsā. Te piepēži iečīkstējusies veča gulta, piecēlies vaidēdams vecais tēvs no gultas, saģērbies, paņēmis kūju, ilgi čabinājies pa salmu maisu un izgājis no istabas. Dēls visu to redzēdams klusi tēvam sekojis. Tēvs gājis taisni uz mežu, nonācis meža malā un apstājies pie lielas egles. Dēls pielavījies tuvāki un uzrāpies līkā bērzā. Vecais rakņājies pie egles saknēm un teicis. «Kas grib manu naudu atrast, tam jādod septiņas dvēseles.» «Nē!» teicis dēls stipra balsī no līkā bērza, «ne septiņas dvēseles, bet septiņas dzīvības. » «Nu, mīļais Dieviņ, ka tu tā gribi, lai arī paliek,» atbildējis vecis, acis uz debesim pacēlis. Otrā dienā vecis nomiris un viņu aprakuši. Kad bērinieki aizgājuši, dēls noķēris septiņus cāļus, salicis grozā, paņēmis nazi un aizgājis uz lielo egli. Tai vietā, kur vecais pie egles saknēm rakņājies, nokāvis visus septiņus cāļus un nokautos cāļus salicis atpakaļ grozā. Paspēris sūnas ar kāju un tur jau ar gulējis veča naudas zutis. Ja dēls nebūtu novaktējis un pārlabojis veča novēlējumu, nauda gulētu zemē vēl šo baltu dienu, jo septiņas dvēseles tak dēls nekur nevarētu ņemt.