Naudas apracējs prasas cilvēku dzīvību par naudu.

16. L. Ozola Sērpilī. A. Bērzkalnes krājumā.

Pie kāda saimnieka jau ilgus gadus dzīvoja viens kalps. Reiz saimnieks dabūja zināt, ka tas esot burvis un viņam esot daudz naudas. Saimnieks, cerēdāms dabūt pēc burvja nāves tā mantu, atļāva viņam pie sevis palikt. Drīzi vien burvis, kas bija jau ļoti vecs, sāka vārgt. Sajuzdams nāvi tuvojamies, viņš paņēma savu podu ar mantu un aizgāja uz riju, lai to krāsns priekšā apraktu. Kad viņš bija jau podu ierušinājis zemē, viņš noskaitīja vēl lāstu: «Pirms šo podu paņem, te jānoliek septiņas galvas.» Saimnieks, kas bija uzlīdis uz rijas augšu, to dzirdēdāms pārlaboja: «Septiņas kāpostu galvas.» Burvis tomēr pastāvēja uz savu un sacīja: «Septiņas cilvēku galvas.» Arī saimnieks nepadevās burvim un tā viņi abi strīdējās. Bet burvis jau bija pavisam nomocījies un nomira. Tā saimnieks palika ar savu lāstu pēdējais. Viņš nokāpa no rijas augšas, paņēma septiņas kāpostu galvas, nolika krāsns priekšā un tā saimnieks dabūja podu ar burvja mantu.