19. J. Vilsons Nīgrandē. LP, V, 403, 197, 13.

Mazās mājiņās dzīvoja ļoti bagāts saimnieks. Tam bija vienīgs dēls, paklausīgs un mudīgs. Reiz saimnieks gŗūti saslima un nogulēja vairāk nedēļas gultā. Te vienā svētrītā slimais saaicina visus mājiniekus pie gultas, sacīdams: «Lūdzami, eitat visi šodien baznīcā par mani Dievu lūgt, palikšu viens pats mājā.» Labi, visi aiziet baznīcā; tikai lielais puisis - labs sliņķis - nogorās vien un labāk aizlien slēpdamies siltā rijā pagulēt ārdos. Bet kas ir? Pa brīdim dzird: viens nāk piedarbā, ka klaudz vien, paskatās: ierauga slimo saimnieku ar lielu katlu rokā un prāvu kuli kaklā. Puisis domā: «Tur savi joki būs! tik slims vēl šorīt, nu atkal tik spirgts?» Un, lai nepamanītu, puisis aizlec pa ārdiem labi dibins kaktā. Pašu brīdi saimnieks arī atveŗ siltās rijas durvis, noliecas pie paša sliekšņa un sāk kaust bedri tik lielu, ka atnestais katls ieiet. Beidzot, katlu ieracis. sāk tanī no kules naudu bērt, ka skanēja vien. To padarījis, paskatījās vērīgi visapkārt un tad teica: «Domāju, ka būs pilns, bet nava vis pilns, jāiet vēl dabūt.» Kamēr šis aiziet pakaļ, puisis pie katla klāt: vienu pusi paņem priekš sevis, otru goda dēļ atstāj katla dibinā un tad noslēpjas atkal ārdos. Necik ilgi - slimais atstiepj otru kuli. Iebeŗ to, paskatās visapkārt: «Domāju, ka būs pilns, bet nava vis - vēl jāiet!» Kamēr šis trešo kuli nes, puisis atkal pusi nogrābis. Nu atnes to kuli, ieber katlā un nosaka: «Lai nu cik būdams - diezgan! Bet tas to var dabūt un valkāt droši, kas te noliks trīs cilvēku dzīvības!» Puisis, ārdos tupēdams, atbild: «Nē, nē, trīs zvirbuļu dzīvības - pietiek!» «Nē, kungs - trīs cilvēku dzīvības!» slimais tiepjas. «Nieki! trīs zvirbuļu dzīvības pietiek!» - «Nu, lai tad arī paliek, kungs, kā tu saki: trīs zvirbuļu dzīvības!» To teicis, slimais aprušina katlu ar zemēm un steigšus vien aizgāja istabā savā gultā. Bet puisis nolec no ārdiem un ies raudzīt, kur naudas katls palicis; bet lai meklē, cik grib - neatrada ne pēdas: klons tai vietā, kur nule pat katlu ierušinājis, bija tikpat līdzens un ciets kā citur. Tikai tā nauda puisim palika, ko bija pasteidzies iepriekš no katla izņemt. Drīzi arī pārradās citi mājinieki no baznīcas, bet neatrada vairs saimnieku dzīvu, patlaban kā izdzisis. Dēlam nu bija divējādi jāžēlojas: vienkārt, ka tēvs tik piepēži nomiris, otrkārt, ka nedabūjis par tēva naudu izrunāties, jo labi zinājis: bešā nav, bet kur noglabājis, kas to pateiks? Gan nabadziņš izmeklējis visus pasekšņus - nekur un nekur; tikai četrus dāldeŗus atradis - tas viss. Pēc bērēm jaunais saimnieks iesāka lielā nabadzībā dzīvot, tādēļ ka tēvam citas mantas nebija un pats tik ātri nespēja iedzīvoties. Reiz jaunais saimnieks sūdz savas bēdas puisim (tam, kas tēva naudu bija sagrābies). Puisis jokojas: «Nu tu brīnumi! tavam tēvam esot bijusi nauda, kur tad tā?» - «Nezinu, kur tā - tikai četrus dālderus atradu. Tie paši pa bērēm iztērējās un nu esmu tukšā.» - «Ai, brālīt, ja tā tā lieta, tad gribu tev līdzēt; bet noķeŗ man trīs zvirbuļus.» Labi, noķēra zvirbuļus un abi aizgāja rijā. Tur puisis paņēma zvirbuļus, atvēra siltās durvis un sacīja tos vārdus: «Še tev trīs zvirbuļi par vecā saimnieka naudu!» Tai pašā acumirklī zvirbuļi tikai iečirkstējās vien un bija nost. Kas viņus nožņaudza. to nevar zināt. Nu paraka pie sliekšņa drusciņu klonī un atrada lielu katlu, gandrīz pilnu ar dukātiem. Dēls sagrābās naudu un prieka solīja kādu tiesu arī puisim; bet puisis izstāstīja visu notikumu un neņēma ne graša.