20. K. Šulcs Zasulaukā. «Balt. Vēstn.» piel. 1894. g nr. 29. LP, VII, I, 1144.

Viens saimnieks manījis, ka viņa pēdējā stundiņa nav vairs tālu. Negribēdams pamest savu iekrāto naudiņu svešu rokās, jo pašam tuvāku piederīgu un bērnu nebijis, viņš gājis un ieracis naudu kaut kur zemē. Tad no tās atvadījies, sacīdams: «Kas upurēs trīs celvēku galvas, tam šī, mana naudiņa, piederēs.» Kāds tā paša saimnieka puisis to visu paslēptuvē noklausījies, noskatījies, atbildēdams: «Pietiks jau ar trim sētas mietiem.» Vecais ļoti nobijies, jo domājis, ka pats Dievs ar viņu sarunājas; bet tomēr vēl uzdrošinājies sacīt: «Nē, Kungs, paša sūri grūti pelnīta, lai paliek pie trim cilvēku galvām!» Balss atbildējusi: «Es tev saku, pietiek ar trim sētas mietiem!» Vecais vēl turpinājis: «Nē, Kungs, palaižu par trim cāļu galvām!» Tad neredzāmais runātājs it dusmīgi saucis: «Tu, stūrgalvīgais veci, es tev saku, pietiek ar trim sētas mietiem!» Vecais tad tik ļoti nobijies, ka spējis tikai izteikt: «Kungs, tavs prāts lai notiek! un žigli gājis uz mājām un tai pašā dienā vēl nomiris. Puisis paņēmis trīs sētas mietus, pārlicis krustiem pār bedri un izņēmis naudu.