Naudas apracējs prasa cilvēku dzīvību par naudu.

23. K. Bankers Dundagas Cepeļlejās. LP, VII, I, 1133, 1.

Viens nabags iegājis pie viena saimnieka un lūdzis nakts māju. Saimnieks nav devis, iztriecis nabagu ārā. Dēls atkal izgājis nabagam pakaļ, teikdams: «Kur tad tu nu iesi tik vēlu vakarā? Ārā auksts, ej labāk tepat rijā pārgulēt!» Nabags iegājis rijā, aizlīdis aiz rijas krāsns un gulējis. Te ap pusnakti nāks vecais saimnieks ar sieku naudas, aprok to rijas krāsns bedrē un vaicās: «Kungs, uz ko viņu liksim? Vai neliktum uz cilvēka galvu?» Nabags aizkrāsnē (Dieviņa vietā) atbild: «Nē, lai labāk paliek uz melna suņa galvu!» - «Nē, kungs, lai iet uz cilvēka galvu!» - «Nē, draudziņ, lai paliek uz melna suņa galvu!» - «Nu, kā tu, kungs, gribi - lai paliek arī uz melna suņa galvu!» Rītā nabags aiziet projām.

Pēc gada laika nabags atnāk šai pašā mājā. Vecais saimnieks, naudas racējs, bijis jau nomiris un dēls dzīvo lielā nabadzībā. Tēvam gan naudas esot bijis pa pilnam, bet nezinot, kur tas to noglabājis. Nabags, to dzirdēdams, tad pasacījis, lai pagādājot tikai melnu suni, viņš naudu zinot. Pagādājis, nocirtuši sunim galvu un izrakuši no rijas krāsns bedres veselu puspūru naudas. Nu dēls bijis bagāts vīrs, bet nabagam arī iedevis savu daļu.

P i e z ī m e. Gluži tāpat atstāstīja vecais Dundagas mācītāja kučieris; bet tas minēja, ka suni esot rijas bedrē nokāvuši un tad apraktā tēva nauda esot devusies rokā. Dēls pārdalījis ar nabagu naudu uz pusēm un dzīvojis cauru mūžu pārticībā. L. P.