Naudas apracējs prasa cilvēku dzīvību par naudu.

27. Audzis Jērkulē. Zin. Kom. kr. LP, VI, 222, 30, 8.

Senāk, kam nauda bijusi, tas nevarējis ātrāk nomirt, lai cik ilgi vārgtu, iekāms naudu nebijis noracis.

Tā vienam tēvam bijuši trīs dēli, bet viņš mirdams negribējis savu naudu dēliem atdot, bijis ļoti sīksts. Te vienu dienu tas viens dēls manījis, ka slimajam tēvam šodien kaut kas prātā Labi, tie divi brāli aizgājuši tīrumā art, šis turpretim paslēpies rijas augšā tēvu vērot. Jā, un pa brītiņam nācis arī tēvs un iekarpījis naudu rijas gubenī pelavās, sacīdams: «Cik kapeiku, tik dvēseļu!» Dēls rijas augšā atbildējis: «Lai nu pa kapeiku dzīvību?» Bet tēvs vēl otrreiz nosacījis: «Cik kapeiku, tik dvēseļu!» Dēls atkārtojis: «Lai jau nu pietiek ar dzīvībām!» Trešo reizi tēvs vair netiepies un atteicis: «Lai nu arī, Dieviņ, notiek tavs prāts!» iegājis istabā un nomiris. Dēls tūliņ nokāpis no rijas un sācis naudu izkašņāt, bet nauda nedevusies rokā. Neko darīt - gājis uz mežu pēc dzīvībām, pārnesis maisu ar skudrām, izbēris gubenī un tad dabūjis naudu rokā.

P i e z ī m e. Lielvārdē Paegļu Mārtiņš uzrakstījis teiku, ka viens zaldāts saimniekam izlūdzis nakts māju un gulējis gubenī. Te saimnieka tēvs tai naktī pa trim lāgām nesis gubenī naudu glabāt, noteikdams: «Kas še ar divi melniem, pusgada āžiem ars, tam lai nauda pieder!» Zaldāts neteicis nekā, izdienējis savus gadus, pārnācis mājā un salīdzis pie šā paša saimnieka par kalpu, vēl apprecējis saimnieka māsu. Pēc kāda laika saimnieks nomiris un nu toreizējais zaldāts mantojis mājas. Par saimnieku ticis, viņš izaudzinājis divi melnus pusgada āžus, noplēsis gubeni un aris pa to vietu ar āžiem. Tūdaļ nauda izvēlusies. L. P.