28. Arv. Porietis Grašu pag. Latvju kultūras kr.

Stāsta, ka viens vecs vīrs, taisīdamies uz miršanu, paņēmis savu naudu, sabēris podā un devies uz mežu, lai to apraktu. Redzēdams, ka vecītis vairs nav ilgs dzīvotājs un tagad dodas uz mežu, tās pašas mājas puisis nopratis, ka vecītis iet uz mežu aprakt savu mantu. Puisis ar līkumu aizsteidzies uz mežu vecītim pa priekšu un uzkāpis eglē, lai redzētu, kur manta tiek aprakta. Savu naudas podu vecītis paglabājis zem tās pašas egles, kuŗā atradies puisis, pie kam nolādējis, teikdams. ka tikai tas viņu dabūšot, kas nokaušot tik daudz dzīvību, cik zirgam spalvu. Puisis gudrojis, gudrojis un beidzot nolēmis kaut skudras. Kad vajadzīgais skaits bijis nokauts nauda pati iznākusi ārā.