7. Juris Upītis Gatartā. LP, V, 400, 197, 7.

Senāk naudu rakuši zemē, dvēselēm novēlēdami. Šī ieraktā nauda vienreiz gadā kaltējusies, lai nesapelētu - visvairāk Jāņu naktīs šur tur degusi zila uguntiņa; bet tik drīz cilvēks tuvojies, liesmiņa apdzisusi. Tagad reti redzot tādas liesmiņas, jo šinīs laikos vairs nerokot naudu zemē un tai naudai, kas vecos laikos ierakta, kaltējāmais laiks esot pārgājis. Citi to saucot arī par nolikto laiku. Reiz viens tēvs, savu naudu ierakdams, novēlējis, lai dēls ātrāk naudu nedabūtu, kamēr tik dziļi nabadzībā iestidzis, ka ar gaili jāaŗ tīrumi. Bet dēls slepeni noklausījies tēva vārdus. Līdz nu vecais nomiris, šis iejūdzis gaili arklā, pēris ar pātagu un aris un aris. Ak tu žēlīgais! Otrā, trešā vagā sākusi tikai nauda žvadzēt un nākusi laukā, ka skan vien.