11. Vilsons Nīgrandē. LP, V, 15, 1, 26.

Bijuši divi kaimiņi: viens pārlieku bagāts, otrs nabags bez gala. Reiz nabadziņam piedzimis dēls, bet nebijis ne tik daudz pie rokas, kā dēlu nokristīt, Bēdās paņēmis auklu un naktī aizgājis bagātnieka dārzā kārties. Jau uzlīdis ābelē, jau apmetis auklu ābeles zaram, te ienācis tai brīdī bagātais dārzā ar lielu naudas podu un taisni apakš tās ābeles izracis bedri, noglabājis naudas podu, nolicis nosistu peli tur virsū un teicis: «Tikai tas naudu dabūs, kas šo kumosu apēdīs!» Nabadziņš augšā domājis: «Liela nelaime! Ko izsalkumā visu neēd?» Un tā kāpis no ābeles zemē, pārnesis peli sagrauzdēt, apēdis, izņēmis naudas podu un dzīvojis bagāti.