12. V. Zacharska no E. Dembovskas Zvirzdines pag. Latvju kultūras kr.

Vīnu reizi senējūs laikūs dzeivuoja pasaulē vīns vacs zemnīks, jam beja vīns dāls. Zemnīks beja cīšy skūps un lasēja naudu, bet dālam žāluoja īdūt kaidu kapeiku. Tai cik tī godu nadzeivuoja itys vecs, bet jau palyka pavysam vacs un sluobs, bet naudys jam beja cīšy daudz, kuru jis globuoja nu dāla. Vīnu reizi sadūmuoja itys vecs nūglobuot naudu kaut kur zemē. Kod dāls nūguoja struoduot uz teiruma, vecs pi ustobys molys izroka dūbi un tī nuglobuoja vysu naudu. Kod jis globuoja, tūlaik pasacēja vuordus: «Kas sagius malnu kačy un īliks jū korstā iudinī dzeivu un izvuoreis tai meikstu, kab kauleņis palyktu sorkonys, tys vareis pajemt itū naudu.» Tai runuodams, vecs aproka naudu un nūguoja uz ustobu. Cik tī laika puorguoja, vecs cīšy saslyma. Dāls verās uz veča un vaicoj: «Tjatja, tu dreižy miersi zemē. Man vajag atvest tev bazneickungu un pēc nuoves tevi paglobuot. Vai tev nav naudys?» Vecs nūlīdza, ka jam nav ni vīnys kapeikys. Kod vecs myra, atskrēja daudz malnu kaču, un vysi klīdzja kai vīnā bolsā: «Pasok dālam, kur nauda! Mes navarym sorguot tovu naudu pi istobys molys un navarym zynuot, kuru dāls vuorēs iudinī.» Dāls vysu dzierdēja, un kad tāvs nūmyra, jis tiuļen sagiva vīnu malnu kači un savuorēja tai rneiksti, ka kauleņis palyka sorkonys. Pēc ituo jis suoka rokt pi ustobys molys un izroka tāva vacū naudu, ar kuru tagan boguoti dzeivoj.