16. Dandenis Drustos. LP, V, 402, 197, 9.

Reiz dzīvojusi mantkārīga lielmāte; tā arvienu daudzinājusi: «Kaut jel nakts arī paliktu par dienu un svētdiena par darba dienu, cik tad mantas vairāk saraustu!» Bet reizi lielmāte piepēži sasirgst tik ļoti, ka pati paredzējusi beigas. Un patiesi: bij arī beidzamā nakts. Bet izdziestot lielmāte vēl paspēj istabas meitai pieteikt: «Manu galvas spilvenu ielieci manā zārkā!» Labi, istabas meita to padara un nesaka nevienam. Lielmāti paglabā miroņu kambarī. Te sanāks radi un sāks meklēt lielo naudu, kas lielmātei bijusi; bet nevar un nevar atrast. Beidzot uzstāj istabas meitai: tā būšot nozagusi. Neko darīt, istabas meitai jāsaka, ka laikam gan galvas spilvenī nauda meklējama. Nu visi sataisās uz miroņu kambari iet. Aiziet, atslēdz durvis un ierauga: liels melns suns tup uz lielmātes zārka, zobus atņirdzis, un tiklīdz paiet tuvāk - ņurd kā traks; bet zelta gabali tam pilnas nāsis, pilnas acis, pilnas ausis, jāsaka: laistās vien. Ko nu? Lielmātes radi tīri muļķa prātā, tik daudz zelta redzēdami, un nevar piekļūt. Beidzot sadabū vīrus, spēku, un atņems sunim ar varu. Nu sanāk ar rungām, ar ieročiem, un plosīs plušķi gabalos: bet tiklīdz zārku aizkāra: nauda ar visu suni nogrima zemes dziļumos.