1. R. V. Bērziņš Annēniešos. Etn., I, 1891. LP, VII, I, 1112, 3.

Reiz viens saimnieks palicis dikti slims. Viņš domājis, ka jau nāve klāt, tādēļ paņēmis savu naudas maisiņu, aizgājis uz mežu un tur to apracis dziļi zemē. Neviena acs to neredzējusi. Saimnieks pārnācis mājā un tikai gaidījis beidzamo stundiņu, bet tā nenākusi vis, trešā dienā palicis pilnīgi vesels. Nu viņš steidzies uz mežu pēc savas naudas, bet tās vairs neatradis, jo velns to bijis paņēmis sevim. Aprakto naudu velns glabājot, tādēļ tam esot tik daudz ko šķaidīties.