5. Ernests Menke no 50 g. vecā Juŗa Menkes Dignājas pag.

Reiz viens aizkavējies ceļinieks iegājis siena šķūnī nakti pārgulēt. Viņš uzrāpies sienaugšā un iemidzis. Piepēži tas izdzirdis runātāju balsis. Ceļinieks pabāzis galvu uz priekšu un ieraudzījis divus vīrus, kas kaut ko pārrunājuši. Vīri izcēluši šķūņa grīdai dažus baļķus un pēc tam aizgājuši. Pēc maza brīža vīri atgriezušies, nesdami lielu katlu. Katlu viņi ielikuši izņemto baļķu vietā. Pēc tam vīri atkal aizgājuši. Drīz vīri atkal atgriezušies ar lielu naudas maisu. Naudu viņi sabēruši katlā. Tā vīri staigājuši vairāk reizes, kamēr katls bijis pilns ar naudu. Ceļinieks par to starpu, kamēr šie gājuši pēc pārējās naudas, iebēris savā ceļa somā divas saujas zelta. Vīri atgriezušies un viens jautājis: Cik dziļi lai nogrimst šis katls zemes dziļumos?» Otrs atbildējis: «Cik tālu atskanēs mana balss, kad es saukšu, tik dziļi būs katlam grimt.» Pēc tam vīrs saucis ar visu savu spēku, tā kā šķūņa sienas drebējušas. Tūdaļ katls sācis grimt ar lielu troksni. Tūdaļ arī ceļa soma izspruka ceļa vīram no rokām un sekoja katlam. Žēl bija vīram ceļa somas, bet nekā nevarēja darīt. Ceļinieks apskatījās pēc vīriem, bet to vairs nebija. Atskanējis atkal troksnis zemes dziļumos un vīra ceļa soma izskrējusi no zemes laukā. Vīrs palicis ļoti priecīgs, paņēmis somu. atradis to, un žvadzinājis zelta naudu, teikdams: «Vellam dziesmu grāmata nav patikusi, tāpēc tas to ar visu naudu atsūtījis atpakaļ.» Ceļiniekam somā bijusi dziesmu grāmata. Naudu viņš bija uzbēris tai virsū.