8. Ķeviešu Andrejs Koknesē. Brīvzemnieka kr. LP, VII, I, I082, 9.

Kokneses pils bijusi ļoti stipri celta. Jau ilgāku laiku ienaidnieki to apsēduši un vienā balstā apšaudījuši, bet ieņemt nejaudāja. Jau ienaidnieki gribēja aiziet, te viens nelietis no pils iedzīvotājiem ieradās ienaidnieku nometnē un apsolījās par lielu maksu slepenas tekas uz pils iekšieni parādīt. Labi, kaŗa vadonis mierā: lai rāda. Tad nelietis veda ienaidniekus uz Bilstiņu muižas pusi un parādīja mazus vārteļus, pa kuŗiem pilī iekļūt. Izcēlās sīva cīņa, bet pils iedzīvotājus pārspēja, pili aizdedzināja. Sievieši klupa pa logiem ārā un metās Daugavas viļņos. Mūri sagruva un sabira uz lielajiem pagrabiem, kuros daudz, daudz mantas, visādu dārgumu glabājās. Neviena no pils iedzīvotājiem netaupīja, ne veca, ne jauna; arī paša nodevēja ne. Tad kaŗa vadonis sacīja: «Es gan varētu solīto naudu tev izmaksāt, bet kad tu savus brāļus tik nekaunīgi esi pārdevis, tad tev arī jāmirst!» un pavēlēja tam galvu nocirst. Tikai vienīgi pils īpašnieks izglābās: viņš pārbēga pa vaŗa tiltu Daugavai pāri un tad tiltu uzspēra ar pulveri gaisā. No šejienes pils īpašnieks aizmuka uz Brunavu un uzcirta tur uz liela akmens (to akmeni vēl šodien rāda) šo pantiņu:

«Kungs, es uz tevi paļaujos, Kā stiprai pilij uzticos!»

To padarījis, viņš nosacīja, ka tas tikai apbirušos dārgumus pils pagrabos iegūs, kas viņa (pils īpašnieka) vārdu uzminēs. Bet pils īpašnieka vārda neviens neesot zinājis, nevienam viņš to neteicis. Gan izminējās, bet velti; arī to neviens nezināja. kur pils īpašnieks palicis, kur galu ņēmis. Beidzot, kad neviens vārda nespēja uzminēt, tad vells no Pērses viņiem izcēlās un vārdu uzminēja. Par to vells dabūja visus pagrabu dārgumus savā varā. Viņš tos sakŗāva vienā šķirstā, šķirstu nolika pagrabā un tad pats uzsēdās, melna sunīša veidā, uz šķirsta vāka dārgumus sargāt. Senāk daži mēģinājuši pagrabā ietikt un naudu pagrābt. Pagrabā ietikuši gan, bet no šķirsta sunītis pikti tos atgaiņājis.