13. Fr. Brīvzemnieks Aizputes apg, «Sborņik» 94, 69. 16. LP, VII, I, 1050, 3.

Aizputes apriņķī, Briņķu pagastā ir Kvašu mājas. Šinīs mājās dzīvojis vīrs, aplam drošs un stiprs cilvēks. Tas nu pamanījis meža malā pie liela akmens pa nakti uguntiņu mirdzam. Reiz pašā Jāņu naktī gājis raudzīt, kas tur deg. Piegājis uguntiņai klāt - redz: liels melns vīrs stāv ar bīšķi rokā un rakņā pa pannu kvēlošas ogles. Vīrs devis labvakaru. Melnais tikai nokrācies vien, neatteikdams ne vārda. Zemnieks vēl iebildis: «Dod jel uguni pīpi aizsmēķēt.» Bet melnais, tas bijis velns, vēl neatbildējis, rakņājis tikai savas ogles. Nu zemnieks pats ņēmis ogli savai pīpei, bet velns ar savu urķi tā iekrāvis šim pa nagiem, ka ogle izkritusi zemē. Tagad zemnieks gribējis visu pannu paķert, bet velns izrāvis to, pabāzis zem akmens un pats nozudis. Nākamā rītā zemnieks augrumā steidzies atkal turp un atradis izkritušās ogles vietā rubli. Utrā gadā viņš pašā Jāņu pusnaktī iespirdzinājies krogā un tad devies atkal uz meža malu, kur uguntiņa mirdzējusi. Aiziet - redz: tas pats vīrs atkal žāvē naudu. Devis labvakaru, bet melnais kā nesaņem, tā nesaņem. Nu uzkliedzis: «Vīrs, ko tu te dari?» bet velns kluss bijis, kluss palika. Tagad zemnieks sagrābis pannu abām rokām, uzmetis pār plecu un uz mājām projām. Bet tūliņ sacēlusies briesmīga auka, tik tikko gar zemi šo neapgāzusi: putekļi, gruži, smiltis gandrīz vai aklu padarījuši. Pats velns turpretim nopakaļus saucis: «Vīrs, vīrs, atdod manu pannu!» Bet zemnieks nemaz nepaskatījies atpakaļ un tā laimīgi pārticis līdz vārtiem. Vārtus atvērt gan nevarējis, jo abām rokām nasta turāma. Nekā cita darīt, bijis jākāpj vārtiem pāri. Bet kāpjot gadījies drusku pagriezties un tad neviļot paskatīties atpakaļ. Kā paskatījies atpakaļ, tūliņ velns izrāvis pannu; bet zemnieks patapis cepuri velnam no galvas noraut. Dusmās viņš tad pacēlis klētij pakšķi, gaŗāmiedams, pabāzis velna cepuri klētij apakšā, iegājis savā istabā un licies gulēt. Naktī velns atnācis pie zemnieka istabas loga un nerimdams kliedzis: «Vīrs, atdod, manu cepuri! par svētību viņa tev nebūs. Bet zemnieks negājis no istabas laukā. Rītā viņš sūtījis sievu apskatīties, kas tur labs ir apakš klēts pakšķa. Sieva aiziet - ierauga: apakš klēts pakšķa govs ļepa. Par sodu velns zemniekam uzsūtījis utis, no kurām cauru gadu nespējis atkratīties. Arī vēl otrā gadā zemnieks Jāņu naktī aizgājis uz meža malu, bet itin nekā vairs tai vietā neredzējis. Mežā viens tikai smiedamies saucis caur degunu: «Zemniek, vai negribi naudas? ha, ha, ha! »