16. Kalninu Emīlija Dobeles apr. Ķroņa Udzē. Jkr. IL LP, VII, I, 1120, 3.

Naudīšnieku Radziņu mājās dzīvojis klausības laikos vīrs vārdā Zanders, tas bijis ļoti kārs uz naudu. Vienreiz viņš bijis muižā darbos. Darbinieki riju izkūluši, no jauna piesēruši un aizgājuši atmigās turpat piedarbā uz klona. Uz vienu reizi kāds kungs ienācis piedarbā, piegājis pie Zandera un modinājis to: «Zander, Zander, celies ātri augšā un nāc ārā!» Šis nu izšāvies un izskrējis tāpat bez cepures, bez zeķēm, tikai pliks kažociņš vien apkārt. Laukā svešais teicis: «Klausies, Zander, nāc man tūlīt līdz! Es tev došu pulka naudas. Bet par to tev man jādod vai nu vista, vai cālis.» Vīram naudas labi ;gribējies. Tas nemaz ilgi neapdomājies un bijis tūlīt gatavs iet līdz. Ārā bijis labi auksts. Viņš tādēļ teicis, lai svešais pagaidot, būšot ieiet paņemt cepuri un apmaukt zeķes. Bet svešais tūlīt izvilcis no savas svārku kabatas zeķes un cepuri. Zanders nu gājis tūlīt līdz. Svešais to ievedis mežā, parādījis tam lielu čupu smukas naudas un teicis: «Grāb nu, cik tikai vien vari!» Vīram tīri acis apžibējušas, redzot tik daudz smuku, osainu dāldeŗu. Viņš nelicies divreiz teikties un grābis, ko nagi nes. Nu to velns (jo tas tas svešais bijis) novedis uz vienām mājām, pievedis pie vienas gultas, iedevis tam zobinu rokā un teicis: «Cērt nu kaklu nost vistai, vai cālim!»un rādījis uz sievu un bērniem, kas tur gulējuši. Vīrs to negribējis darīt un nu abi sākuši strīdīties. Te arī gailis laktā dziedājis. Nu vīram kā zvīņi nokrituši no acim. Viņš atradies pats savās mājās pie savas sievas gultas. Rokā tam bijis skals, kuru velns tam iedevis par zobinu. Smukie dālderi bijuši tikai apšu lapas. Bet vīrs pats palicis muļķa prātā: neticējis, ka tās esot lapas, un glabājis arvienu no citiem, lai viņam tikai tās kāds nenozagtu.