18. Runtuļu Vilis Vilcē, Kurzemē. Jkr. IV. LP, VII, I, 1121, 5.

Vilces Rungās dzīvojis vīrs, vārdā Lasmanis. Vienu dienu tas gājis apciemot savu attālo radinieku. Turp iedams iegājis Vilces krogā atspirdzināties. Tur gadījušies pazīstami un draugi un Lasmanis, ietaisījis krietnu krūti, devies galā, ceļā pie radinieka. Jau bijis tumšs, kādēļ Lasmanis izvēlējies taisnu ceļu gar Ķesi (pludināma pļava), lai varētu drīzāk notikt. Gan citi devuši padomu, lai ejot labāk pa ceļu, jo esot labi iestrēbies, varot lēti ievelties Ķesī un noslīkt; arī spoki varot viņu aizstāt, bet Lasmanis nelicies to ne dzirdot, it lepni atteicis, ka šim neesot ne no paša velna bail, lai nākot tikai pretī. Būšot notvert kundziņam aiz ragiem, tad izrādīšoties, kurš stiprāks: viņš vai velns. Vakars bijis vēss un Lasmanim veicies brangi uz priekšu, lai gan galva gandrīz pie katra sola rādījusi, kur kreisā, kur labā roka. Laimīgs tas sasniedzis Ķeša vidu; te uz reizi tam apdzisusi pīpe. Sācis meklēt pa visām kulēm šķiļamo - kā nav, tā nav. Taisījies jau pīpi kulē bāzt, te ieraudzījis tikai dažus solus atstatu sakurtu uguni. Domādams, ka šo pieguļnieki atstājuši, Lasmanis piegājis pie uguns, paņēmis degošu pagali un mēģinājis pīpi aizsmēķēt. Bet līdz kā to pie pīpes tuvinājis, te uguns nodzisusi un pagale palikusi melna. Lasmanis nosviedis to zemē un ņēmis citu, bet tas pats; ņēmis trešo - arī labāk negājis. «Velns zin; kas par uguni!» Lasmanis iebļāvies un laidis pagali pa roku galam projām. Bet tikko pieminējis velnu, te paskatoties uz uguni: tup pie viņas lācis. Šis ierūcies, izcēlies uz pakaļkajām paņēmis degošu pagali, pasniedzis to Lasmanim un teicis: «Smēķē tikai - nu degs, ka žvirkšķēs vien!» Līdz ko Lasmani iesmēķējis pīpi pie padotās pagales, te neganti norībējis un ugunskurs pārvērties par lielu grāpi, kuŗā mirdzējuši spoži dukāti. Pie grāpja stāvējis liels melns tēviņš ar lāča ķetnām. Šis Lasmani uzrunājis: «Draugs, vai grib spožos dukātus? Vari visus dabūt, ja man apsoli vistu ar visiem cālīšiem.» Lasmanis tēviņam tos apsolījis, piebēris pilnas ķešas ar dukātiem un griezies atpakaļ uz mājām. Tur visu izstāstījis savai sievai un licis kādu vistu ielikt perēt: cik cālīšu iznākšot, tos ar visu vistu lācim atdošot. Otru nedēļu iegribējies Lasmanim atkal naudas; izgājis ap pusnakti uz Ķesi un sācis svilpot. Te arī izcēlies no zemes katls ar naudu. Viņš piebēris visas ķešas un priecīgi pārgājis mājās. Pēc kāda laiciņa tam atkal iegribējies naudas un viņš nogājis uz Ķesi svilpot. Atkal izcēlies naudas katls no zemes; bet tam līdzi arī lācis. Tas piegājis pie Lasmaņa, uzlicis tam ķetnu uz pleciem un teicis: «Na, brāli, kad tad tu man atvedīsi to vistiņu ar cāļiem?» Lasmanis atbildējis, ka jau vistu esot uzlicis perēt un drīzumā tam šo atvedīšot. Lācis pasmējies un teicis: «Ne, mīļais draudziņ, tādu vistu vis nedomāju - bet tavu sievu ar bērniem.» Lasmanis par tādu runu tā apskaities, ka lācim ar sērmūkšļa nūju iezvēlis pa pieri un tad laidies rikšus uz mājām, atstādams lāci pie naudas grāpja guļam, kur tas nogāzies. No tā laika Lasmanis palicis tāds pusduls: ne ar vienu cilvēku nerunājis un par naudu, par lāci vien muldējis. Tā pagājis kāds pusgads, pienākusi ziema un līdz ar to iesākusies rijas kulšana. Saprotams, ka pa kuļamo laiku ļoti agri jāceļas, kādēļ kūlēji dažreiz rijā pa nakti gulējuši. Tā arī noticis Rungās: kūlēji, pie kuŗiem arī Lasmanis piederējis, nolikušies paserē gulēt. Nu bijis velnam laiks par sitienu atriebties. Tas, citiem guļot, sagrābis Lasmani un iebāzis krāsns sprieslos, kur to citi kūlēji no rīta atraduši nomirušu. Tā beidzies Lasmanis un līdz ar viņu arī velna dukāti nobeigušies: tie bija pazuduši pēc viņa nāves.

P i e z ī m e. Mākonis no Mēdzūlas piesūtījis «Balsij (1893. g. nr. 40) teiku, kur velns sapnī prasījis vīram par naudas mucu vistu ar cāļiem, t. i. sievu ar bērniem. Vīrs nav bijis ar mieru (LP, VII, I, 1123, 7). Putvaidis no Jaun-Laicenes arī piesūtījis «Balsij» (1889. g. nr. 3) teiku, kur vīrs atnesis smalkajam kungam par apsolīto naudu pieprasīto vistu ar cāļiem. Bet nu viņam mājā nomirusi sieva ar bērniem (VII, I, 1123, 8). P. Š.