21. Naudīšnieks Naudīšniekos. «Balss», 1889. g. nr. 1. LP, VII, I, 1123, 9.

Maz-Braņķu mājas laukā agrāki spīgainis rādījies pie viena liela akmens. Uguntiņa bēgusi no ikkatra, bet kad viena atraikne reiz tur gājusi, tad palikusi uguntiņa uz vietas. Atraikne uzmetusi akmeni uz uguntiņas, tad uguntiņa palikusi par pelnu čupu un pelnos maza bērna pēdiņas bijušas redzamas. Atraiknei gan nu būtu bijusi laime naudu pacelt, bet šās pēdiņas rādījušas tur pelnos, ka naudu izrokot viņai jāziedo mazs bērniņš. Pametusi naudu nerakusi, jo labi zinājusi, ka tikko viņa izraks naudu, viņas bērns kritīs par ziedu naudas gara nagos.