30. Emsiņu Gasiņš Susējā. Zin. Kom. kr. LP, VI, 230. 30, 23.

Susējas novadā, netālu no Slotes robežām, ir Puķulejas silājs jeb Mežancines siliņš. Šinī silājā pulka naudas esot aprakta un pusnaktīs un dienvidos viņā spogojoties. Senāk esot bijuši te kapi - vēl tagad ozola krusta stabs redzams - tas esot no katoļu laikiem: samestās zemes kaudzes atkal no kara laikiem esot atlikušas.

Reiz viens kurpnieks dienvidū gājis pa Puķulejas silāju un panācis mazu bērnu. Domājis: «Bērns aizmaldījies!» un gājis klāt, vaicādams: «Puisīti, kur tu iesi?» Bet puisītis paskatījies ar milzīgi platām acim un neatbildējis ne vārda; arī ģīmis, rokas tam vairāk pēc krīta izskatījušās, ne pēc cilvēka miesas un kurpnieks nu tā pārbijies, lai Dievs pasargā. Bet tas nebijis ne labs redzējums - te itin ātri sagriezies viesulis un aizšņācis ar visu puišeli caur priedītēm.

Citā reizē atkal vienai meitenei šis puišelis aizstājies ceļā. Meitene izbailēs sākusi skriet, bet puika kā vēja nests skrējis vienādā attālumā pa priekšu un platām acim vienmēr skatījies virsū. Otrā sila malā puišelis pazudis; bet meitene vēl ilgi pēc tam bijusi neprātā no šīm bailēm:

Cits atkal, pa silu braukdams, redzējis mēnesnīcā tikai puišeļa ēnu līdz skrejam - cita nekā. Daždažādi šis puišelis tur ērmojies un viņš vairāk nekas neesot bijis, kā apkārtstaigātāja nauda. Ja kāds viņu būtu aizkāris, vai nu ar roku, vai nūju, tūliņ puika būtu sabiris par naudas čupu. Tomēr tādu naudu neviens nevarot lietāt, tāpēc, ka velna apsēsta esot. Ja nopirkšot ēdamo jeb dzeŗamo par tādu naudu - ar pirmo kumosu jānomirstot.