31. J. Sproģis Koknesē. Brīvzemnieka «Sborņik». LP, VII, I, 1034, 2.

Kad Stukmaņu muiža vēl piederējusi pie Kokneses, tad Kokneses kundze bieži vien bijusi Stukmaņos. Reiz viņa, šai muižā atbraukdama, pati iegājusi kungu namā, bet kučieris, zirgus staļļa priekšā nojūdzis, ielīdis karītē un apgulies. Te ap pusnakti viens viņu modinājis: «Vīrs, celies augšā, jāj man līdz uz Koknesi! Došu tev naudu.» Kučieris pieceļas - ierauga: pie karītes stāv jātnieks. Nodomājis: «Sazini tevi Dievs, kas par cilvēku esi, kādu naudu sol!» un atteicis: «Nē! Tagad nakts laiks, nejāšu vis!» Līdz kučieris to izteicis, jātnieks jājis projām. Otrā naktī tai pašā laikā jātnieks atkal modinājis kučieri: «Vīrs, celies, jāj man līdz uz kapsētu! Tur ir nauda.» Par kapsētu šejienieši dēvē tādu priežu puduru 21/2 verstes no Stukmaņiem, ceļā uz Koknesi. Šī vieta esot veca kapsēta un tur nauda glabājoties. Kučieris nodomājis: «Cik taču ilgi ko jāt līdz kapsētai: pusstundā būšu projām un atpakaļ.» Atteicis jātniekam: «Labi, jāsim!» Viņš sēdies zirgā un abi divi izjājuši no muižas. Bet tiklīdz izjājuši, svešais jātnieks piecirtis zirgam, tūliņ uguns vien nozibējusi gar ausim un kučieris tik tik jaudājis šo panākt. Aulekšojuši, aulekšojuši - piepēži (tiklīdz nonākuši pie dziļā grāvja, kas gar kapsētu velkas līdz pašam lielceļam) palicis tik gaišs kā dienu. Un nu viņi ierauga: nāk pretim cilvēki viens pulks pēc otra, itkā strādnieki muižas gaitā iedami. Kučierim no ļaužu pūla itkā kauns meties, tāpēc ka aulekšojuši tikpat kā ārprātā bez kādas vajadzības. Viņš iedomājies: «Ē! kaut tu izputējis ar visu savu naudu!» un griezis zirgu apkārt, laidis atpakaļ uz muižu. Bet tiklīdz pārjājis un bijis pie staļļa, gaišums pazudis ar visiem cilvēkiem: nakts, kas nakts - tumšs bijis, tumšs palika. Tomēr jātnieks vē1 nedevis kučierim miera. Trešā naktī modinājis atkal to: «Vīrs, celies augšā!» Kučieris atmodies un svešais jātnieks saka: «Labi, divreiz mani nepaklausīji, bet klausi mazākais šoreiz manam padomam. Ja esi Koknesē, tad ieej ap pusntkti Kokneses pilī, tur atradīsi pagrabu, ieej pagrabā un ieraudzīsi dzelzs durvis, pie durvim karāsies atslēgu virkne; paņem vienu no šīm atslēgām ar tādu un tādu numuru, atslēdz durvis un ej iekšā; iekšpusē atradīsi veselus apcirkņus pilnus zelta un sudraba naudas. Šo naudu, zināms, gan apsargā liels melns suns, bet nebaidies no tā, ej tikai klāt un sagrābies, cik tīkas!» To sacījis, jātnieks pazudis. Bet kučieris domājis: «Kas tas ir? Ērmota lieta, jāiet taču būs pilī raudzīt.» Jā - pēc kādām dienām, kad kundze atkal Koknesē aizbraukusi, kučieris ap pusnakti nogājis uz pili. Izstaigājies gar ēkas mūriem, beidzot atradis gan meklējamo pagrabu. Iegājis pagraba priekšā, ieraudzījis patiesi dzelzs durvis un virs durvim karājusies atslēgu virkne. Paņēmis virkni, atslēdzis durvis, iegājis pagrabā un ieraudzījis: «Ak tu mūžīgais Dievs, kas tur mantas! Vesels apcirknis virgar pagrabam vienā pusē, piebērts ar dažādu naudu, gan zelta, gan sudraba. Bet uz naudas kaudzes gul liels melns suns par sargu. Raudzījis naudai klāt iet, bet suns tūliņ pacēlis galvu, atņirdzis zobus, skatījies šim virsū. Prātojis, prātojis -gribētos gan naudas, tomēr šaubīga lieta diezgan pie apcirkņa iet un riekužu grābt. Nē, labāki griezies atpakaļ, gājis no pagraba ārā, uz māju projām. Rītā pie dienas kučieris vēl nogājis uz pili, skatījies, skatījies, kur jel tas pagrabs palicis, bet viss velti, ne domāt arī uzzīmēt vairs to vietu. Tikai nolejā pie tā pils pakšķa, kas iepretis Daugavai un Pērses upītei, pacēlis vecu, vecu zviedru dalderi. To laikam svešais jātnieks bija atstājis viņam par zīmi.

P i e z ī m e. K. Bika no Gaujienas uzrakstījis teiku, ka no Gaujienas pils drupām ejot divas alas: viena pa Gaujas apakšu uz Krievu nometnes pusi (otrpus Gaujas Cavara kalnā), otra uz Rātes sila pusi. Pils apakšā esot nauda paglabāta, to sargājot melns sunītis. Vienas dzelzs durvis atrastas apakš tagadējās, jaunās Gaujienas pils stūŗa. - Kāds G. piesūtījis Balsij (1888. g. nr. 23) teiku no Alūksnes par Alūksnes pils vīna pagrabu, naudas kastēm, kas uzglabātas apakšzemes telpās, lielu suņu apsargātas. Lai gan daudzi esot mēģinājuši suņiem dārgumus atraut, bet nevienam neesot izdevies. L. P.