32. Cenas Mārtiņš Saleniekos, Vidzemē. Jkr. II. LP, VII, I, 1152.

Viens zemnieks gājis mežā lapsas sist. Mežā viņš redzējis uguni. Piegājis klāt, sitis ugunij, bet jo vairāk sitis, jo vairāk birušas dzirksteles. Zemnieks visas dzirksteles salasījis un, mājās pārgājis, redzējis, ka salasītās dzirksteles bijušas sudraba nauda. Tādu laimi pastāstījis arī citiem zemniekiem. Nu arī tie gājuši meklēt uguni. Gājuši, gājuši, kamēr uzgājuši vienu māju. Prasījuši: vai nezinot, kur dabūjama uguns? Mājas ļaudis teikuši, ka nezinot. Zemnieki gājuši tālāk, uzgājuši vienu vecu būdu. Būdā dzīvojusi veca vecenīte. Prasījuši: vai nezinot uguni? Nezinot, šī atbildējusi. Gājuši tālāk, satikuši suni un prasījuši: vai nezinot uguni? Nezinot, šis atteicis. Gājuši tālāk, satikuši kaķi. Prasījuši: vai nezinot uguni? «Zinu gan! » kaķis atteicis, bet viņam neesot vaļas tiem līdzi iet parādīt, jāķeŗot peles un jāmaļot. Gājuši tālāk, satikuši gaili. Prasījuši: vai nezinot uguni? Nezinot, gailis teicis. Šie saukuši gaili līdz, lai tiem pamācot dziesmiņas, gailis negājis. Gājuši tālāk, uzgājuši velnu ciemu. Prasījuši: vai nezinot uguni? Zinot gan, velns teicis un parādījis celu uz uguni. Šie gājuši, gājuši, kamēr nonākuši pie upītes. Viens iekritis upītē un noslīcis. Citi gribējuši upīti izdzert - dzēruši, dzēruši, kamēr pārsprāguši.