34. Briedis (Piperu Augusts) Ērgļu Piperos. LP, VI. 235, 30, 30.

Viens zemnieks bijis ar kungu parādos. Vienu dienu tas raudādams gājis uz muižu, jo labi zin, ja nesamaksās, kunga pātaga dancos pa pleciem. Te saticis ceļā velnu un velns apsolījies vajadzīgo naudu dot, ja tikai šis apsoloties pēc trim gadiem oter tik daudz atdot. Apsolījies. Nu velns iegājis ezerā un uznesis labu kuli naudas. Zemnieks samaksājis kungam parādu un bijis itin priecīgs. Pēc trim gadiem nesis naudu velnam atdot. Ceļā saticis vecu vecīti; tas prasījis uz kurieni šis naudu nesīšot? Tā un tā - zemnieks izstāstījis visu galu no gala. Tad vecītis sacījis: lai nemaz naudas vairs nenesot atdot, jo tas, kas šim to naudu aizdevis, jau divi gadi, kamēr no pērkona nosperts. Zemniekam visa nauda palikusi pašam.

Valkas apkaimē to pašu stāsta (Ābeles uzr.). Bet te teikts, ka no ezera viens iznācis ar naudas mucu, teikdams: «Mans vārds ir Jozapuntus - še tev nauda! pēc 3 gadiem atnes tepat atdot un sauci mani vārdā. Labi. Pēc 3 gadiem viņš aizbrauc ezera malā ar naudas mucu un sauc: «Jozapuntu, Jozapuntu!» Bet Jozapuntus nekā. Pēc ilga laika viens lēnā balsī atbild: «Iesauci vis Jozapuntu - vakar jau viņu debess tēvs ar garo patagu nopīcāja - tas ir pērkons nospēra.»

Grāvendālē (Māturu A. uzr.) teikts, ka saimniekam bijis noteikts, lai naudu atdodams ezera malā saucot: «Ē! Ēpa, še tava nauda!» Labi - pēc trim gadiem aiznesis un saucis tā; bet viens atsaucies: «Jau 3 gadi, ka Dundaga Ēpu nosita!» Tad saimnieks naudu iemetis ezerā; bet ezers tanī vietā ilgi sakaucis.