Velni sargā naudu.

35.Kunstmaņu Paula Līvbērzniekos. LP, VI, 237, 30, 34

Vecā, sagruvušā pirtī dzīvoja nabaga vīrs ar savu sievu. Viņiem bija viens vienīgs bērniņš, un to pašu vēl gribēja velns dabūt, bet rezgalim neizdevās. Te vienu nakti balss sauca pirtī: Vai bēršu, vai bēršu?» Vīrs ar sievu nobaidī(ju)šies, nezināja, ko darīt, ko ne; bet dienu vīrs apķēra, kā līdzams, viņš sacīja: Ja vēl sauks, atbildēšu: ja tev velns devis, ber arī!» Labi. Otru nakti balss atkal: «Vai bēršu, vai bēršu?» Vīrs atbildēja: «Ja tev velns devis, ber arī!» Tā, žvāks! iegāzās pa durvim nauda pirtī. Vīrs naudu salasīja gan, bet nedrīkstēja tērēt. Tomēr valoda nogāja līdz pašam kungam. Un tas nu deva vīrelim padomu, lai nokauj vērsi, ādu lai novelk tā, ka ragi un aste paliek klāt, lai naktī ielien ādā un gaida. Vīrs tā padarīja. Te naktī velns klāt un sēž lāvā. Bet kungs pa to startu klusām bija ieradies pirts namiņā un tīšām prasīja vīram tā, ka velns dzird: «Kur ta mana nauda?» Velns, padzirdējis, ka labi vairs nebūs, kā sprukstiņš nolēca no lāvas un tā vēršu ādai mugurā, asti rokā un jātniski projām; tikai to vien skriedams attapa izteikt uz vīru: «Lietā manu naudu vesels!» Vīrs, ar ādu apsegdamies, bija laimīgi izglābies no velna nagiem un vēl dabūjis tik daudz naudas, lai dzīvo bez rūpēm.