Velni sargā naudu.

36. Kalniņu Emīlija Udzē. Jkr. IV. LP, VII, I, 1149. 1.

Kroņa Bēržu pagastā, uz Bērzes krasta pa labu roku, ir divi mājas, vienas pie otrām itin tuvu. Vienu māju saimnieks bija bagāts, otru māju tik nabags, ka tam nebija ne maizītes ko ēst. Pienāca laiks, kur nabaga saimniekam bija jāmaksā kungam parāds par aizdevumiem, bet kur nu naudu ņemt? Apcirkņi klētī visi tukši kā izslaucīti. Bēdas un rūpes neļauj saimniekam miera. Kādu vakaru vēlu viņš staigāja gar upes malu, te uz reizi - kur gadījies, kur ne - viņam priekšā vīrs, vaicādams: kur tik vēlu vakarā? Saimnieks nu tam izstāsta savas bēdas, ka neesot naudas, ko kungam samaksāt un nu viņam būšot no mājām ārā jāiet

«Ko tur par tādiem niekiem daudz bēdāties?» svešais atteic, «pagaidi mani tepat, es būšu drīzi atpakaļ!» To teicis, viņš nozuda pie upes kārklos. Saimniekam nebija ilgi jāgaida, pēc brītiņa svešais atkal klāt un atnes pilnu sieku osainu dāldeŗu. Šos viņš iedod saimniekam un saka, lai pēc trim gadiem naudu atdodot. Saimnieks prasa, kur lai naudu nodod; svešais atbild: «Atnes tepat pie laipas un pasauci tikai Puriņu Jāni!» Kas nu bija priecīgāks par nabaga saimnieku? Viņš samaksāja parādu, uzsāka sirdīgi par jaunu rīkoties un Dievs svētīja viņa sviedrus. Pēc pāra gadiem daudzināja saimnieku jau par turīgu. Saimnieks neaizmirsa sava pienākuma. Pēc trim gadiem atnesa naudu noteiktā vietā un sauca Puriņu Jāni. Sauca vienreiz, sauca otrreiz, sauca vēl trešo reizi. Te kāda balss - likās no upes nākam - atbildēja: «Ko nu sauci! - Puriņu Jānis jau sen pagalam - ej vien mājās un paturi naudu. Nu jau drīzi būs trīs gadi, kamēr viņu Pērkons nospēra.»