37. J. Simenovs Dolē. Brīvzemnieka «Sborņik». LP, VII, I, 1150, 2.

Bija reizi nāvīgs dzērājs, tas nodzēra visu naudu un tad gāja uz tuvējo kalnu naudu atkal iedabūt. Nogāja tur pie vecā ozola - redz: viens kungs turpat stāv, bet gluži melns. Dzērājs lūdzas: «Aizdod man naudu!» Melnais atbild: «Tu esi briesmīgs dzērājs - tikpat visu naudu atstāsi krogā - nedomu!» Citā reizē gar to pašu ozolu iegadās nabaga moderniekam gaŗām iet. Tad melnais kungs atkal iznāca no ozola un pats piedāvājās naudu aizdot. Modernieks atbildēja: «Nevaru naudu aizņemties, es jau nemaz nezinu, vai spēju atdot jeb ne. Melnais kungs atsacīja: «Nekas! atdod pa kapeikai, pa divi kapeikām, kā nu redzēdams. Tad - ar naudu te atnākdams - ieteicies tikai: «Mārtiņ, no ezera! Atnesu naudu!» tad tūliņ gadīšos un naudu saņemšu!» Modernieks sacīja: «Nu, tad dod arī!» Tūliņ melnais kungs iegāja gravā, iznesa naudas īsti krietnu maisu un atdeva to moderniekam. Modernieks tagad bija bagāts vīrs. Bet no nelaimes baidīdamies, viņš, tikko, kautcik bija naudu sapelnījies, tūliņ nesa pie vecā ozola, saukdams: «Mārtiņ, no ezera!» Bet melnais kungs nerādījās vairs, atnāca tikai tāds puika un pasacīja: «No jūras atlaidās lielais dunduris, nosita Mārtiņu; lai nauda paliek tev.» Nu modernieks dzīvoja labi jo labi.