Velni sargā naudu.

39. J. Ansberģis Ēvelē. Etn. 1V, 1894. LP, VII, I, 1151, 4.

Reiz vienam vīram pietrūcis naudas. Viņš izsaucies: «Ak tu, vellc, ka tak viens 3 kapeikas aizdotu!» Te vellc klā. Cik šim naudas vajga. Vīrs domāš, ka jau dabūt var, tad jāņem labāk vairāk, nekā mazāk. «Divdesmit pieci rubuļi!» viņš atteicis. «Labi!» sacīš vellc, «še tev divdesmit pieci rubuļi, bet neaizmirsti, ka tie tev pēc viena gada šinī pašā vietā jāatdo.» Pēc viena gada vīrs ierodas ar' tanī vietā un grib to naudu a(t)dot. Vellc ar' klā. «Paturi vie to naudu,» saka vellc, «to jau dundurtē(v)s pēr' pie priedes nospēra.» Un akkurāt, tur bīsi viena priede, kuŗu priekš viena gada pērkons nospēris.