41. Jānis Priede Garkalnē. Brīvzemnieka kr. LP, VII, I, 1144, 1.

Ja Jāņu naktī tā ap pusnakti pa vientulīgu vietu staigā, tad iekrīt kāda ievērojama puķe acīs. Šī puķe noraujama un tad jāsteidzas tālāk. Bet nu drīzi būs vells pakaļ: lai pārdodot šo puķi! Viņu arī vajagot pārdot, citādi varot nelabi klāties. Maksu varot vellam prasīt, cik gribot, tūdaļ tas maksāšot; bet daudz prasīt tomēr neesot nekāda gudrība: jo tā nauda pēcāk tikpat pārvēršoties par apšu lapām. Turpretim ja vellam tikai prasot vienu vienīgu rubli, tad vells to iedošot un tas būšot neiztērējams: pēru ko gribi, izdod kam gribi - kā būs, tā būs kabatā atpakaļ. Tā reiz viens vecītis ar šādu rubli daudz mantas sakrājies, bet pēdīgi sirds tam pārmetusi, ka ar vella naudu mantu guvis, un par varu gribējis no rubļa vaļā tikt, bet kā atpakaļ, tā atpakaļ. Tad sadomājis, metis rubli uz mēslu čupu, izsaukdamies: «Lai vells to rauj ! » Vells par to noskaities. ka nesūtījis rubļa vairs atpakaļ. Nu vecītis domājis no iekrātās mantas bez bēdas dzīvot, bet manta drīzi izputējusi, palicis tikpat nabags kā agrāki. Šādi rubļi vienreiz esot bijuši pa Rīgu labi daudz noklīduši. Rīgas tirgotājiem caur to cēlušies lieli zaudējumi: te ieņem, te nav vairs. Pēdīgi tie atraduši līdzekli: uzsituši nodilušu pakavu ačgārni uz sliekšņa, tad rublis neticis vairs pāri tādam slieksnim.