Velni sargā naudu.

42. M. Garkolne no Īvas Staleidzānes Atašienē.

Uz vīna kolna stuovēja vacas kēniniņas pils. Tei kēniniņa beja cīši boguota. Pyrms sovas nuoves kēniniņa vysu sovu zaltu aproka zemē un nūmyra. Pēc tuo puorguoja daudz godu. Piļs jau beja sabrukuse un pils vītā stuovēja plyks kolns. Vīnu reizi zemnīks pastatīja sev ustobu tymā vītā, kur beja nūglobuots kēniniņas zalts. Ustobā navarēja dzeivuot: kotrā naktī pa ustobu lakstīja vysas ustobas lītas, dūmuotu, ka juos salyuzs. Pats zemnīks sēdēja pi golda un tys golds ari suoka lakstīt. «Valns zyn, kas te tū goldu rausta!» sacīja zemnīks. «Jā, mēs paši valni tū dorom! Tu pastatīji sovu ustobu tymā vītā, kur mums juosorgoj kēniniņas zalts, tuodēļ mes tev nadūdam mīra dzeivuot ustobā!» nazkas atbildēja zemnīkam. Reitā zemnīks pīsacēļa, pasaucja sovu sābru, puorstatīja ustobu cytā vītā un vyss beja mīrīgi. Sadūmuoja zemnīks meklēt tuo vacuo zalta. Pajēmja jis luopstu un suoka rakt vīnā vītā, kur agruok stuovēja ustoba. Roka, roka, bet nikuo naatroda. Ūtrā vītā taipat nikuo nabeja. Trešā vītā drusku zemnīks paroka un izdzierda, ka pi luopstas nazkas skanēja. «Tyuleņ byus zalts!» padūmuoja zemnīks un roka dziļuok. Bet cik jis niroka, zalts kai leist, tai i leida zemē dziļuok. Jau zemnīks izroka tik dziļu dūbi, ka navarēia pats saredzēt viersa, bet zalta vys nabeja. Tai zemnīks nūsamūcīja rokdams, bet zalta izrakt kai navar, tai navar. Nūsaspļuovja zemnīks un puorstuoja vacuos naudas meklēt.