43. M. Nagēviča Jāsmuižas Pīpiņos. Latvju kultūras kr.

Vīnā cīmā dzeivuoja vacs, vacs vecs ar sovim trejim dālim. Vecs beja boguots un jam beja ļūti daudz naudas. Ni vīnam dālam vecs nagribēja atstuot sova monta. Vīnu reizi vacais vecis aizguoja uz pierti atvēlēt sovu naudu valnam. Jaunuokais dāls vysu tū nūmanīja, ka tāvs kotru dīnu īt uz pierti, un jam īsagribēja redzēt, kū tāvs tur dora. Dāls pīguoja pi pierts durovom un klausuos. Dāls dzierd, ka tāvs kaut kū dora, bet naredz. Tad dāls izkuopja uz pierts un pa lūdziņu verās. Tymā laikā tāvs, pībēris pylnu kotlu naudas, laidja jū dūbē un sacīja: «Valns, valns, pajem sovu kotlu!» Dāls tū vysu dzierdēja un vaicoj: «Kam tei nauda, kura kotlā?» Tāvs, dūmuodams, ka valns ar jū runoj, soka: «Tev, tev!» Tad tāvs aizbēŗa dūbi ar zemi, izlyka viersā greidu, tai ka napazeist, un aizguoja uz ustobu. Dāls nūkuopja nu pierts, pajēmja ciervi un aizguoja uz mežu molkas cierstu. Nītciertis vīnu kūku, dāls atguoja uz muojom un stuosta, kū redzēja mežā, itkai nabyutu klausējīs un redzējis, kū tāvs šūdiņ darīja. Puorguoja dažas dīnas. Vecis palyka slyms un nūmyra. Dāli nūturēja bēru gūdu un paglobuoja tāvu. Trešā naktī pēc bērem atīt valns pi jaunuokuo dāla un soka, lai īt un izjem sovu naudu nu juo kotla. Jaunuokais dāls nūsabeida un naīt pēc naudas pakaļ, beidamīs, ka valns kuo naizdora jam. Ūtrā naktī otkon valns mūdynoj jaunuokū dālu nu mīga un soka īt izjzemt naudu, bet jaunuokais dāls naīt. Kad atguoja treša nakts, valns vairs naguoja pi jaunuokuo bruoļa prasīt, lei izjem naudu, bet kad vysi guleja soldonu mīgu, atnesja nu pierts kotlu ar naudu un svīdja zemē pi durovom, tai ka vysa ustoba nūkrakšēja vīn. Bruoļi tryukuos nu mīga, aizdzedzja guni un redz, ka pylna ustoba zalta naudas: Tad vysi bruoļi sadalīja sovā storpā naudu un dzeivuoja boguoti un mīrīgi.