Velni sargā naudu.

44. M. Garkolne no 76 g. v. Īvas Staleidzānas Atašienē.

Vīnam tāvam beja divi dāli: Juonis un Juris. Dāli beja jau leli un tāvs ar jīm dzeivuoja laimīgi. Vīnā naktī gu! Juris un sapnā dzierd, ka nazkas runoj: «Jur, aizej uz kopim un pajem naudu!» Pīsacēļa reitā Juris un sova sapna nikam naizstostīja, ari pats jam naticēja. Ūtrā naktī otkon Juris sapnā dzierd, ka nazkas runoj: «Jur, aizej uz kopim un atnez naudu!» - «Kur tad jei tur ir?» prosa Juris. «Uz kopim ir ūzuls un pi tuo ūzula ir akmeņs, tu paceļ tū akmeni un atrassi naudu! Tikai pēc naudas ej divpadsmit stundēs nakts vai dīnas!» atbildēja nazynoms bolss. Reitā Juris pīsacēļa un izstuostīja sovu sapnu tāvam ar bruoli. Tāvs ar bruoli juo sapnam pasasmēja un soka: «Tu jau suoksi sapņim ticēt?»Juris sasakaunēja un nikuo naatbildēja. Trešā naktī otkon Juris sapnā dzierd, ka runoj: «Jur, kuodēļ naej pēc naudas pakaļ?» Reitā Juris pīsacēļa un, nikuo napasacījis tāvam ar bruoli, pašuos pusdīnuos aizguoja uz kopim. Juris pīguoja pi ūzula, atvēļa akmeni, atroda pūdu ar zaltu un īt uz sātu. Atsavēŗa Juris atpakaļ un redz, ka pēc juo īt bailīgs cylvāks. Juris suoka bēgt, bailīgais cylvāks ari suoka dzeitīs pakaļ. Juris otkon īt lēnītiņom, bailīgais cylvāks arī īt lēnītiņom. Tys bailīgais cylvāks beja valns. Juris guoja, guoja un redz, ka valns vys tyvuok un tyvuok pīīt pi juo. Nu vacim ļaudim Juris beja dzierdējis, ka valns pa orumim nastaigoj, tuodēļ Juris pasagrīzja īt pa izortū šņūri un valns pazuda. Tai Juris vys pa orumim, pa orumim atguoja uz sātu, nūlyka naudu klētī orūdā un nikuo nasoka tāvam ar bruoli. Caturtū nakti Juris mīrīgi puorgulēja un reitā pajēmis vīnu zalta gobolu, aizguoja uz pilsātu šū, tū nūpierkt. Kū jis pierka, nav zynoms, bet zalta gobolu izlaidja un atguoja uz sātu. Vokorā Juris palyka pavysam nagudrs: pagyva ciervi, skraida pa vysim ustobas koktim un syt, klīgdams: «Es jyusim, valnim, paruodīšu!» Tāvs ar bruoli nūsabeida un prosa nu Jura, kas ar jū nūticis, bet Juris nikuo naatbild un vys skraida pa ustobu ar ciervi. Tūlaik īguoduoja tāvs ar bruoli, vai Juris nav atnezis nu kopim naudas, un aizguoja maklātu. Meklēja, meklēja vysuos vītuos un klētī, orūdā, atroda pūdu ar zaltu. Pasavēra tāvs ar bruoli pūdā un redz, ka vīna gobola nav. Tūlaik jī saprota. ka valni ir atskrējuši pēc izlaistuo gobola un nalīk Juram mīra. Tāvs pajēmja gobolu zalta nu sovas naudas un īlyka pūdā. Juris tyuleņ puorstuoja skraidīt pa ustobu ar ciervī un palyka taids pat gudrs, kaids beja agruok. Juris izstuostīja tāvam ar bruoli vysu, kas ar jū nūtyka, un aizguoja gulātu. Reitā cēļās un aizguoja kotrs uz sovu dorbu. Atguoja vokors, tāvs ar dālim sēd ustobā, runuodami par šū, par tiī un dzierd klētī brīsmīgu trūksni, dūmuot, ka klēti apguozs un vysu salauzs. Tei trūksni beja sacāluši valni, kuri atskrēja pēc naudas. Vokorā jī beiduos īt uz klēti pasavārtu. Pusnaktīs trūksnis nūrima un reitā Juris, pajēmis pūdu ar zaltu, aiznesja uz kopim un palyka zam tuo paša akmeņa. Zeme vīņ nūreibēja, kai pūds ar zaltu nūguoja uz dybynu. Juris atguoja uz sātu un otkon jū sātā beja mīrs.