5. P. Šmits no P. Zeltiņas Ikšķilē.

Vienai muižniecei bijusi ļoti mantkārīga meita. Visu savu mantu, kā arī tēva mantību viņa ielikusi savā šķirstā un nav no tā nekur gājusi projām. Gan māte viņu sūtījusi, lai taču kādu svētdienu aizejot uz baznīcu, bet meita nav klausījusi. Vienu svētdienu, kad māte atnākusi no baznīcas un ieraudzījusi atkal savu meitu pie šķirsta sēdam, viņa dusmās iesaukusies: Ka tu ar visu savu naudu zemē iebrauktu!» Līdz viņa tos vārdus izteikusi; meita ar visu savu šķirstu nogrimusi zemē. Pēc tam meitas istabā neviens vairs nevarējis dzīvot, jo tur vienādi rādījušies spoki. Pēc septiņiem gadiem tur iebraucis viens jauneklis un lūdzis naktsmāju. Tā kā citas istabas muižā bijušas aizņemtas, tad viņam teikts, ka tikai viena istaba esot brīva, bet tur par naktim spokojoties. Jauneklis atbildējis, ka viņam no spokiem neesot bailes. Tā nu viņš tur arī palicis par nakti. Taisoties gulēt iet, viņš izdzirdis lielu troksni un pēc neilga laika parādījusies viņam kāda jaunava ar šķirstu. Jauneklis gribējis viņai iet klāt un sniegt roku, bet viņa atbildējusi: «Nenāc klāt , tas būs tikai tev un man par sliktu. Bet aizej rītu un atved šurpu mācītāju; lai viņš man? nosvētītu, lai es tiktu pie dzīvajiem atpakaļ. Tikai to neaizmirsti, ka tās sveces, kas svētīšanai tiks aizdegtas, netiktu nopūstas.» Jauneklis to visu apsolījis un jaunava pēc tam pazudusi.

Otrā dienā noteiktā laikā mācītājs bijis klāt, drīz parādījusies arī jaunava ar savu šķirstu, un mācītājs viņu nosvētījis. Steidzoties viņš tomēr aizmirsis jaunekļa liegumu un nopūtis svētījamās sveces. To redzot, jaunava dusmīgi iesaukusies: «Es uz jums esmu dusmīga. Septiņi gadi jau esmu gulējusi un nu man būs jāguļ uz visiem laikiem.» Ar šiem vārdiem viņa ar visu šķirstu nogrimusi atkal zemē.