6. Skolnieks A. Jurģis. Ķ. Lielozola kr.

Vienreiz dzīvojis tāds nabags strādnieks. Viņš caurām dienām strādāja nosvīdis, bet kā nabags, tā nabags. Vienu vakaru viņš nāk mājā no darba un dikti līst lietus. Viņš, nākdams mājā, ieraugst ceļmalā vienu riju. Viņš domājis: pieiešu pie tās rijas un bišķi nogaidīšu, kamēr lietus pāriet. Viņš pieiet pie tās rijas un stāv pažobelē. Te iznāk no tās rijas viens vīrs un sāk vākt viņu, lai nu nākot iekšā. Nu tas strādnieks neko sliktu nedomā un iet arī līdz. Kā jau pa vecam, toreiz rijās strādāja, kādēļ viņš domāja, ka tas ir kāds no tiem rijas ļaudim. Nu viņi abi ieiet tai rijā: viss ir kluss un tumšs. Tam strādniekam gan paliek tā bailīgi, bet neko nevar darīt, kas nu būs, būs. Nu tas vīrs iznācis, novedis to strādnieku vienā rijas stūrī un liek, lai viņš tur kaš augšā zemi. Šim nu paliek pavisam bailes, bet saņem dūšu un domā, kas ir, ir - un ņem kast. Šis kaš un kaš un uz vienu reizi izkaš lielu naudas podu. Nu strādnieks viņu izceļ no tā dumbēŗa. Un tas svešais vīrs nu saka viņam: «To naudu tu vari nest mājā un tā pieder tev, jo man viņa bija jāvaktē katru nakt un es neviena cilvēka nevarēju atrast, kam es to naudu būtu varējis atdot, jo katrs baidījās un muka prom, cik vien varēja. Un tagad nes savu naudu mājā un ar labu nakti.» To sacījis viņš pazudis. Strādnieks ņēma naudas podu pa pleciem un nesa mājā un dzīvoja ar atrasto naudu priecīgs un laimīgs līdz mūža beigām.