1. Vasīlnieks ar Sierānu Nogalē. Lp, V, 46, 43.

Reiz viens puisis pieguļā tīšām apgulies pie tā sauktā Velna akmeņa, kur mūžām spokojies. Te ap pusnakti pamodies - redz: uz akmeņa deg maza uguntiņa. Puisis neko, gulējis atkal. Bet nu pēc maza brītiņa nodārdējis tāds troksnis, it kā zeme un debess sagāztos. Puisis izlēcis stāvus un ieraudzījis pie uguntiņas zaļu āzi ar slaiku meitu. Zaļais āzis arvien ar kāju pabikstījis uguni, lai labāki deg, bet meita ar liekšķeri raususi ogles un vēl piedāvājusi puisim, lai paturot cepuri, būšot viņam arī iebērt ogles. Puisis nezinājis, ko atteikt, turējis arī cepuri. Meita iebērusi zvērošas ogles pilnu liekšķeri; bet puisis iesaucies: «Vai, Dieviņ! nu jau sadegs mana cepure.» Līdz to vārdu izteicis, meita nozudusi, āžis nozudis, uguns izdzisusi.

Puisis pabrīnījies un licies atkal gulēt. Gaismiņā pamodies zirgus dzīt mājā un nu par brīnumiem atradis cepuri pilnu ar zeltu. Puisis esot uzcirtis lepnu māju un pārticis visu mūžu ar šo zeltu.