Nauda parādās par uguni.

2. K. Bankers Dundagas Cepeļlejās. LP, VII, I, 1067.

Citreiz klausības laikos Dundagas zvejniekiem bijis jāiet pa kārtai, pa nedēļai, Kolkas bākā par bākas vīriem. Tā arī vecais Jaunaņņa, savu nedēlu par bākas vīru sabijis, vakarā vēlu nācis uz mājām. Nācis gar jūŗas malu vien. Te uz reizi ieraudzījis Kangaros jautru uguni degam. Gājis klāt. Piegājis - tūliņ pazinis, kas tā par uguni, tūdaļ iedūris savu nūju uguns vidū un pats soļojis prom. Bet nu tūliņ viena balss saukusi pakal: «Nāc, ņem ārā savu nūju, ņem ārā nūju!» Viņš nelicies ne dzirdot, gājis tikai tālāk. Bet nu radies tāds bluķis pa kājām, neļāvis viņam iet, sitis kājas nost skaidri. Nu, ko nu? Tā viņš tikai ūdenī, jūŗā iekšā, un brien gar malu pa ūdeni. Tur tad bluķis vairs nav nācis pakaļ. Pēc brīža bluķis pavisam nozudis. Mājās pārnācis, iejūdzis zirgu, braucis savai nūjai pakaļ. Racis ugunskura vietā un izracis pulka naudas. Dzīvojis bagātīgi.

Citi atkal stāsta, ka pēc tam Jaunaņņam pašam, bet sevišķi viņa pēcnākamiem, uznākušas visādas nelaimes, likstas: tiem nevienam neesot īsti labi klājies.

P i e z ī m e. Vēl tas pats K. Bankers uzrakstījis no Dundagas divas teikas par naudu. Vienā naudas uguni sargājuši divi melni vīri, bet ceļa gājējs tomēr paķēris vienu ogli, kas palikusi par naudu (VII, I, 1056, 1). Otrā vērši sargājuši naudas uguni, bet gājējam izdevies paķert ogles un vērši pazuduši (VII, I, 1066, l). P. Š.