13. Runtuļu Vilis Vilcē, Kurzemē. Jkr. IV. LP, VII, I, 1142, 5.

Reiz ganu meita ganījusi vēlā rudens vakarā pie Ķeša (pļava) lopus. Te uz reizi tā ierauga Ķeša malā zilu uguntiņu kuramies. Meitene nobijusies un pārbēgusi ar visiem lopiem uz mājām. Tur tā izstāstījusi, ko pieredzējusi, kādai vecenei. Šī tūdaļ nopratusi, ka meitenei ir nauda parādījusies. Viņa mācījusi, lai - ja vēl kādu reizi nauda parādās - uzmetot uz to kautkādu lietu, ja cita nav - pastalu. Cik bieza uzmestā lieta, tik dziļi vajadzēšot pēc naudas rakt. Meitenei, otru dienu lopus ganot, parādījusies atkal nauda, degdama ar zilu liesmiņu. Ganu meita paķērusi žigli pastalu un taisījusies to patlaban uz uguni mest te piepēži izšāvies no zemes, blakus uguntiņai liels melns tēviņš, kas uz ganu meitu skatīdamies, briesmīgi iesmējies, ka šī no bailēm vai paģībusi un aizmirsusi pastalu uz naudu uzmest. Noskanējis liels rībiens un nauda ar melno tēviņu pazudusi zemē.