31. A. Šķēre Šēnbergā.

Reiz vēlā rudens vakarā vīrs gājis no Šēnbergas uz mājām. Ticis pret Silezeru, tas redz, ka uz kalniņa kuŗas neliels uguntiņš. Domājis, ka čigāni kurinot. Ziņkārības pēc sācis iet turpu, Rokas bijušas tā drusku nosalušas, domājis sasildīt. Ejot, ejot, bet uguntiņš liekoties kaut kur tālāk silā. Te vīrs dzirdot, ka kāds sauc: «Nāc pakurini uguni, nāc pakurini uguni!» Vīrs domājis, ka kāds apmaldījies un nosalis sauc palīgā. Steidzies šis turp. Ejot gribējis nolauzt kādu zaru, ko uzmest ugunim. Lauzis, lauzis, bet nekā! Te tas manot, ka sākot itkā ūdenī grimt. Sācis skatīties - kā tad. Šis pieķēries pie egles zara bet kājas jau līdz stilbiem ūdenī. Nu vīrs atjēdzies, ka nav labi un kāpis ārā. Tā esot bijusi nauda, kas tur kaltējusies. Reizēm tā cilvēkus ieviļot ezerā.