37. H. Skujiņa Smiltenes pag.

Vecos laikos nācis viens vecis no Vijciema kroga. Bijusi tumša nakts, tā ap rudens pusi. Vecis bijis jau nogājis labu gabalu, kad iedomājies uzpīpēt. Sācis pa ķešām meklēt šķiltavas, bet neatradis. Laikam bijis tās aizmirsis uz kroga galda. Nevarējis uzpīpēt un gājis tik tālāku. Kad vecis nonācis pie Cēlīša skolas, tad ieraudzījis netālu no ceļa vecās grants bedrēs mazu uguntiņu. Vecis gājis uguntiņai klāt. Viņš izvilcis no ķešas pīpi un gribējis aizpīpēt. Vecis paņēmis no ugunskura ogli un uzlicis uz pīpes - tā tūliņ nodzisusi. Uzlicis otru - tas pats! Ņēmis ogles vēl un vēl, bet tās visas nodzisušas. Ne par ko nevarējis pīpi aizkūpināt. Noskaities vecis un izspārdījis ar kājām ugunskuru. Bet kur nācis, kur ne - liels āzis un večam virsū gan! Vecis sācis āzi mizot ar paegļa kūju. «Maita, es tev rādīšu,» kliedzis vecis, jo bijis pa galam noskaities. «Ko te vazājies pa naktim apkārt?» Vecis atvilcies un zvēlis āžam. Sitiens ķēris āžam pa lieliem skaistiem ragiem. Tie nolūzuši. Arī āzis tumsā pazudis. Vecis gājis uz māju. Kad vecis otrā rītā piecēlies un gribējis aizkūpināt pīpi, tā bijusi aizsērējusi. Vecis sameklējis vecu naglu un sācis pīpi urkņāt. No pīpes izurkņājis vienu zelta dukātu, tad otru, trešu, ceturtu. Ā, nu uz reizi vecis ticis skaidrībā, kas tā par uguni bijusi, ko tas vakarnakt izspārdījis. Vecis aizskrējis plesku pleskām uz grants bedrēm. Nu, kā tad - zeme bijusi pilna zelta dukātu un necik tālu no tiem, kur vecis āžam ragus nositis, vesels žūksnis papīra naudas. No tā laika vecis sācis bagāti dzīvot. Naudas tam nekad netrūcis.